Lasīšanas laiks: 5 min
14.februāra rīts bērnudārza “Sprīdītis” grupā “Mākonīši” iesākās ļoti īpaši. Draudzības nedēļas laikā pie bērniem viesojās karavīri, kuri dien Zemessardzē. Šī bija arī pirmsskolas izglītības skolotājas Initas Miglavas un Zemessardzes 22.kājnieku bataljona Valmieras rotas virsseržanta Viļņa Pavloviča satikšanās reize Latvijas simtgadei veltītā akcijā, kad izaicinājumu ielūkoties vienam otra profesijā pieņem divi dažādu jomu pārstāvji, kuri varbūt citkārt nemaz nesatiktos. Šī bija tikšanās ar pievienoto vērtību, jo viens par otru vairāk uzzināja ne tikai Inita un Vilnis, bet arī 20 mazie mākonīši vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldība.
Grupiņas bērni un skolotājas, klausoties virsseržanta Viļņa un viņa kolēģes Ievas Karlsbergas stāstījumā, uzzināja, kas ir armija, no kādiem spēkiem tā sastāv, kāda ir atšķirība starp kareivi un karavīru, kā izskatās zemessargs un karavīrs, ko viņi dara, kā uzvedas un kas ir viņu ekipējumā. Visvairāk mākonīšus pārsteidza tas, ka zemessargiem un karavīriem jāēd veselīgā auzu pārslu putra, lai būtu spēcīgi. Tāpat Zemessardzes pārstāvji bērniem demonstrēja, kā pareizi veikt atspiešanās un vēdera preses vingrinājumus, akcentējot fizisko aktivitāšu nepieciešamību ikdienā. Arī skolotāja Inita kopā ar grupiņas bērniem izmēģināja vēdera preses vingrinājumus, atzīstot, ka sen to neesot darījusi, tāpēc piemirsusi pareizo tehniku. Inita cer, ka pēc karavīru viesošanās bērni ņems vērā dzirdēto un dūšīgi ēdīs vērtīgās brokastu putras porcijas. Zīmīgi, ka 14.februāris Latvijā bija arī Ēnu diena, kad bērni un jaunieši tiek aicināti tikties ar speciālistiem un aplūkot sev interesējošas profesijas. Varbūt šī tikšanās reize iedvesmos kādu no mākonīšu bērniem nākotnē kļūt par zemessargu vai karavīru, vai pirmsskolas izglītības skolotāju?
Vilnis ir karavīrs jau 26 gadus.“1992.gadā uzzināju, ka tiek dibinātas pirmās Latvijas armijas vienības. Pieteicos, mani paņēma un nosūtīja uz pirmajām mācībām Ventspilī, tad arī kļuvu par Latvijas armijas karavīru. Sākotnēji biju robežsargs, tālāk devos uz Baltijas miera uzturēšanas bataljonu. Esmu dienējis arī Ādažos, Cēsīs, NATO štābā Nīderlandē un dažādās 6-9 mēnešu ilgās misijās ārzemēs – devos uz Bosniju un Hercegovinu, Irāku un Afganistānu. Jau septiņus gadus esmu atpakaļ Valmierā un veicu Valmieras zemessargu rotas virsseržanta pienākumus. Esmu valmierietis, bērnībā dzīvoju pavisam netālu – banānos. Atceros, ka mazotnē esmu no tagadējā bērnudārza “Sprīdītis” ēkas jumta lēcis smilšu čupā. Kāpēc es to stāstu? Visām lietām ir savs sākums un beigas. Mana bērnība un karavīra karjeras sākums bija Valmierā, esot Valmieras robežsargu rotas virsseržantam. Tad mans ceļš veda tālāk, jo karavīriem ir jāgūst pieredze, dienot dažādās vienībās, lai augtu. Tagad esmu atgriezies tajā vietā, kur sāku. Tāda ir tā karavīra dzīve,”atklāj Vilnis.
“Par pirmsskolas izglītības skolotāju kļuvu, sakot, ka nemūžam nestrādāšu bērnudārzā. Pēc manas pieredzes, ja saki, ka nemūžam nedarīšu to vai šito, tas noteikti piepildīsies. Režisore ir mana pirmā profesija. Līdz bērna piedzimšanai strādāju ar kultūru saistītā jomā. Kad bērns bija izdzīvojies kultūras namā un es sapratu, ka tā tomēr nav īstā vide gadu vecam zīdainim, gribēju kaut ko mainīt. Padomju laikos bija ļoti grūti iekļūt bērnudārzā, ja pats tur nestrādā, tad es atradu bērnudārzu “Sprīdītis”. Pašlaik jau esmu savas jomas profesionāle ar maģistra grādu un vairāk nekā 20 gadu pieredzi pedagoģijā. Šeit esmu jau tik ilgi, ka varu teikt – “Sprīdītis” ir manas mājas,” saka Inita.
Sarunas laikā atklājās, ka Vilnis savā rotā ir atbildīgs par vairāk nekā 100 zemessargiem, bet Initai bērnudārza grupiņā ir 26 bērni. “Patiesībā man jau nav tikai ar 26 cilvēku lielu komandu jāstrādā, ir arī vecāki un vecvecāki, tad man patiesībā sanāk būt saskarsmē un atbildēt par aptuveni tikpat lielu komandu, cik Vilnim. Skolotājam jāspēj komunicēt ne tikai ar bērnu, bet arī ar pieaugušo, pielāgoties dažādām situācijām un neatkarīgi no visa – radīt pozitīvu gaisotni,” norāda Inita. Vilnis saskata savā darbā ar zemessargiem līdzību ar pedagoģiju: “Arī man darbā ar zemessargiem, tāpat kā bērnudārza audzinātājam vai jebkuram citam pedagogam, ir jāiemanto uzticība un jāpierāda, ka tu kaut ko spēj un esi zinošs, tikai tad citi sāk tevi cienīt un respektēt. Tas ir grūtākais posms darbā. Domāju, ka audzinātāji ir līdzīgā situācijā. Bērni droši vien jūt un pārbauda audzinātājas, lai saprastu, ar kuru var dzenāt burbuļus un ar kuru nevar.” Inita piebilst: “Dzenāt burbuļus jau reizēm arī var, tikai jājūt robeža.”
Darbs ar cilvēkiem nav viegls, secina Vilnis. “Reizēm šķiet, ka esmu psihologs, nu jau pat spēju redzēt visiem cauri. Kad cilvēks stājas Zemessardzē, es uzreiz jūtu, vai viņš varētu būt zemessargs vai nē. Audzinātājam jau ir tas pats, kad skatās uz bērnu, tad noteikti redz, vai ir palaidnis vai nav.” “Kas tad tie par bērniem, kuri nedara blēņas?” smaidot piebilst Inita.
Turpina Vilnis: “Visi zemessargi ir personības, tas arī ir mana darba bonuss. Pirms tam es strādāju tikai ar regulārās armijas karavīriem, bet sākot darbu Zemessardzē, bija jāapzinās, ka zemessargs darba dienās ir civilais, bet militārpersona tikai brīvdienās. Man bija pamatīgi jāmaina savs darba stils un pilnībā jāpielāgojas zemessargiem. Lielākais ieguvums darbā ar zemessargiem ir tas, ka viņi ikdienā katrs ir savas jomas pārstāvis. Esmu daudz vērtīga uzzinājis un ieguvis jaunus draugus, paziņas. Esmu uzkrājis zināšanas visos līmeņos. Cilvēki, kas ir apkārt man un, domāju, arī Initai, ļauj būt mums apritē, nenovecot un uzturēt sevi formā.”
Piekrītot Viļņa teiktajam, Inita pauž: “Darbs ar bērniem ļoti uzlādē, un viņi neļauj atslābt, tieši tāpat, manuprāt, Vilnim viņa rotas dalībnieki, jo gan man, gan viņam jābūt gatavam dažādām situācijām, jāspēj ātri reaģēt. Ar grupiņas bērniem pirms tikšanās ar karavīriem pārrunājām mūsu profesiju līdzības. Viņi man saka, ka audzinātājas taču sargā bērnus un viņi vienmēr var nākt pie mums un dalīties pārdzīvojumos, un izkratīt sirdis, ja nepieciešams. Savukārt, ja mums visiem kopā kaut kas slikts atgadītos, tad mūs sargās Zemessardze, tā bērni stāsta. Kopā ar bērniem nonācām pie secinājuma, ka lielā atbildība un sargājošā funkcija abām profesijām ir kopīga.”
Sagaidot Latvijas simtgadi, Valmierā pavisam kopā būs 12 šādas neparastas sadarbības, kad tiekas dažādu jomu profesiju pārstāvji. Līdz šim tikusies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, koklētāja Dace Cerbule un daiļslidotāja Lueta Siliņa. Dažādās jomās darbojošos valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības rīkota akcija un aicinājums paskatīties uz to, cik atšķirīgi un vienlaikus līdzīgi esam. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi, iepazīstot viens otra ikdienu.
