Lasīšanas laiks: 5 min
Laikā, kad šķiet, ka globālie notikumi mūs sanaido un sadala nesamierināmās nometnēs – “mēs” un “viņi”, aizvien biežāk tiek uzdots jautājums – vai ir kādi spēki, uzskati, idejas, kas var vienot visu cilvēci?
Atbildes uz šiem jautājumiem meklē populārais aktieris Morgans Frīmens, kas raidījumu ciklā “Stāsts par mums ar Morganu Frīmenu” apceļo teju puspasauli un pēta fundamentālus spēkus – reliģiju, mīlestību, varu, karu -, kas, viņaprāt, satur kopā sabiedrību visā pasaulē.
Lūk, vairāki jautājumi, par kuriem “National Geographic” piedāvā visiem padiskutēt pirms šī raidījumu cikla, kas skatāms no 14.janvāra.
Pasaule kļūtu labāka , ja mēs visi izskatītos vienādi? Diskriminācija izzustu?
Tas ir diezgan naivs pieņēmums, iedomāties, ka diskriminācija pilnībā izzustu, ja visi cilvēki uz pasaules izskatītos vienādi. Diskrimināciju patiesībā nenosaka ārējais izskats, bet gan uzskati un vēlme pacelt sevi virs pārējiem, proti, tas ir viens no paņēmieniem, kā pēc kādas pazīmes nodalīt “mēs” no “viņiem”. Ja mēs visi izskatītos vienādi, tad, visticamāk, tiktu atrasts cits “iemesls”, kā nošķirt vienu grupu no otras. Piemēram, pēc tā, kā mēs katrs pārvietojamies, cik daudz naudas ir mūsu bankas kontā, kādu darbu mēs strādājam. Cilvēces vēsturē var atrast ļoti daudz piemēru.
“Mēs dzīvojam laikā, kad pieaug tribālisms, proti, dažādu cilvēku grupas izsaka vēlmi norobežoties no ārpasaules un vēlas pasludināt sevi par labākām. Taču mēs, cilvēce, esam nonākuši tur, kur esam, tikai tādēļ, ka sadarbojamies un strādājam kopā. Mums ir jāpārvar brīdis, kad kāda grupa atkal vēlas uzbrukt citai. Ir jāapvienojas un vienlaikus jādomā, kā nepazaudēt savu vietējo kultūru,” skaidro dokumentālā seriāla “Stāsts par mums ar Morganu Frīmenu” producents Džeimss Jangers.
Brīva griba ir realitāte vai prāta radīta ilūzija?
Vārdnīcas brīvu gribu definē kā “spēju izvēlēties, kā rīkoties”, taču filosofi, psihologi un teologi visai bieži nododas diskusijām par to, vai mums dzīvē ir lemta noteikta (neietekmējama) loma, vai arī mēs varam to kontrolēt un doties pašu izvēlētā virzienā. Lielākie kašķi parasti izvēršas starp Rietumu un Austrumu kultūru pārstāvjiem, kur pirmie par svarīgāko uzskata brīvu gribu, bet otrie visu saista ar likteni. Kādā Jeila universitātes zinātnieku pētījumā secināts, ka, iespējams, prāts pārliecina pats sevi, ka, pieņemot lēmumu, ir izdarīta izvēle no pieejamajām iespējām. Izvēles brīdī smadzenes pārveido un maina atmiņas tā, lai mēs ticētu, ka vēlamies kaut ko darīt vēl pirms konkrēta notikuma. Proti, mūsu rīcību nosaka vai nu iepriekšējie notikumi, vai arī tā ir pilnībā nejauša.
Vai ir iespējama lielāka cilvēces potenciāla izšķērdēšana nekā karš?
Diezin vai. Protams, cīņa pret teroristiem ir apsveicama, taču savstarpējā slaktēšana ir milzu izšķērdība. Kaut arī cilvēce piedzīvo vismiermīlīgākos laikus, karošanā tiek ieguldīti miljardi eiro. Tie līgumi par apgādi, bruņojumu, tehnoloģiju attīstīšanu un ieviešanu, arī izlūkošana un potenciālā pretinieka novērošana nav lēta. Cilvēki vienmēr iegulda visu labāko, lai “izprastu” ienaidnieku motīvus, nodomus un vājās vietas. Un tas viss tikai tādēļ, lai kādam “nepareizajam” atņemtu dzīvību. Esošās un bijušās militārpersonas saņem gan finansiālu atlīdzību, gan arī atbalstu fiziskās un emocionālās veselības uzturēšanai. Jā, daudzi no mums ir pārliecināti, ka tā visa nevar izvairīties, taču tā ir cilvēces potenciāla šķērdēšana. Tieši tāpat, kā milzīgā nabadzība un nevienlīdzība dažādu reģionu starpā.
Kas ir noturīgākas: sarunātas laulības vai precības aiz mīlestības?
Cilvēces vēsture ir pierādījusi, ka laulība ir elastīga institūcija, kas laika gaitā piemērojas sabiedrības vajadzībām un jaunām ētiskām problēmām. Cilvēkiem, kas nāk no konservatīvākām kultūrām, šķiet, ir jārēķinās ar to, ka, iegūstot kādu statusu (pabeigta izglītība, labs darbs, konkrēts vecums), vecāki var sākt meklēt potenciālu dzīves partneri saviem bērniem. Laulība ir sabiedrības noteikts pienākums, ne pasākums, ko cilvēks dara pēc brīvas gribas. Visbiežāk tiek meklētas stabilas un finansiāli nodrošinātas ģimenes atvases, jo “sarunāšana” notiek ar skatu tālā nākotnē. Interesanti, ka daudzi ar šādām laulībām ir apmierināti, jo pret dzīvesbiedru nelolo nekādas kvēlas ilūzijas, tādēļ vieglāk piemērojas un meklē iespēju sadzīvot. Piemēram, Indijā laulību neveiksme tiek uzskatīta par visas ģimenes lietu, jo radinieki, kas noorganizējuši laulības, ir būtiska tās daļa. Tas ir spēcīgs pretstats laulībām, kas slēgtas aiz mīlestības un kuru veiksme ir atkarīga tikai no paša pāra. Tādēļ arī šķiršanās ir vieglāka un nesāpīgāka. Taču neviens nav pierādījis, ka sarunātās laulībās cilvēki ir laimīgāki vai otrādi – nelaimīgāki.
Vai absolūtā vara absolūti sabojā līderus?
Britu politiķis lords Džons Aktons ir teicis: “Vara vēlas sagraut. Absolūta vara sagrauj absolūti. Un lieliski vīri teju vienmēr kļūst par sliktiem vīriem.” Ar sagraušanu šajā gadījumā var saprast morāles, manieru vai darbu maiņu no labiem uz sliktiem, proti, korupciju. Proti, vara liek cilvēkiem atteikties no tikumības un iznīcina prasmes, kas ļāva šo varu iegūt. Šo apgalvojumu patiesums vēsturē ir pierādījies ne vienu reizi vien, kad līderis (karalis, valdnieks, prezidents) savas valsts un varas saglābšanai ir rīkojies pretēji cilvēcībai, tikumiem, ticībai un draudzībai. Tiesa, ar laiku atklājas, ka absolūtā vara ir tikai ilūzijai, jo pat vislielākajam tirānam savu līdzbiedru uzticību nākas “pirkt” ar naudu, īpašumiem, ietekmi, un pat tas negarantē fizisku drošību un varas saglabāšanu. Arī modernajās valstīs, iegūstot varu, līderi saskaras ar problēmu, kā to visefektīvāk pielietot.
Vai mēs esam citplanētieši?
Varbūt. Iespējams, cilvēki kā suga ir kosmosa ceļotāji un vielas, kas vēlāk raisīja dzīvību uz Zemes nokļuva no tāla kosmosa nostūra Lielā sprādziena laikā. Šādu teoriju pirms dažiem gadiem izvirzīja Ziemeļrietumu universitātes Astrofizikas centra pētnieki, kas secināja, ka, iespējams, lielu daļa vielu, no kurām vēlāk izveidojās Piena ceļš, kosmosā pārvietoja starpgalaktiskie vēji.
