Lasīšanas laiks: 3 min
Muskuļu sāpes, to vājums un elpas trūkums ir ierasti simptomi lielas fiziskas slodzes laikā vai uzreiz pēc tās. Taču, ja šādas fiziskas sajūtas sāk pārņemt miera stāvoklī vai ļoti minimālas slodzes gadījumā, noteikti jāvēršas pie ārsta. Kāpēc tā, stāsta Neiroimunoloģijas un imūndeficītu centra docente, neiroloģe-imunoloģe Viktorija Ķēniņa.
Kā stāsta dr. Viktorija Ķēniņa, ārsta klīniskajā praksē mialģija jeb muskuļu sāpes ir bieži sastopama pacientu sūdzība. Lai arī visbiežāk sūdzību pamatā ir labdabīgi procesi, tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka muskuļu sāpes var būt simptoms arī nopietnām muskuļu slimībām. Kaut zināms, ka lielākā daļa muskuļu slimību nav pilnībā ārstējamas, tomēr dažām ir iespējama efektīva kontrole. Viens no tādām patoloģijām ir arī reti sastopamā Pompe slimība. Tāpēc vienmēr, saskaroties ar neskaidras izcelsmes sāpēm, ir būtiski vērsties pie ārsta.
Dr. Ķēniņa paskaidro, ka būtu jāizšķir simptomi, kas par nopietnu muskuļu saslimšanu liecina bērniem un pieaugušajiem. Izmeklējumiem Pompe slimībai bērniem būtu jāsākas, saskaroties ar muskuļu vājumu, fiziskas slodzes nepanesamību un palielinātu sirdi (kardiomegālija). Savukārt pieaugušajiem raksturīgs dažādu pakāpju un lokalizācijas muskuļu vājums. Visbiežāk sūdzības ir par sāpēm un vājumu plecu un iegurņa muskuļos. Ļoti bieži apgrūtināta kļūst skriešana vai pat kāpšana pa kāpnēm. Raksturīgas ir muskuļu sāpes un krampji līdz ar nelielām intensīvām slodzēm, jo slimība pieder pie glikozes vielmaiņas traucējumiem. Tipiska slimības pazīme, kura var palīdzēt atšķirt šo problēmu no citām muskuļu slimībām, ir pieaugoša rakstura elpas trūkums pie minimālas slodzes un miera stāvoklī. Tas galvenokārt saistīts ar elpošanas muskulatūras vājumu, kas var apdraudēt pacienta dzīvību.
Tā kā Pompe slimība ir reti sastopama, visbiežāk speciālists izmeklējumu uzsāks, izslēdzot virkni citu slimību, kuras saistāmas ar muskuļu sāpēm. Iesākumā tiek noskaidrots, vai muskuļu sāpes neizraisa, piemēram, muskuļu pārslodze, mīksto audu vai saišu iekaisums, vai pacientam nav muskuļu saspringuma sindroma. Tālāk tiek pārbaudīti arī iekaisuma rādītāji. Ārstam jāizslēdz infekcijas slimību klātbūtne, kurām muskuļu sāpes var būt pavadošs simptoms. Jāpārliecinās arī par to, vai pacientam nav hroniskā noguruma sindroma. Muskuļu sāpes var būt raksturīgas arī reimatoloģisku saslimšanu gadījumā. Taču gandrīz tikpat bieži tās var būt arī endokrinoloģisko saslimšanu izpausme. Lietojot medikamentus vairogdziedzeru un virsnieru funkciju ārstēšanai, kā arī holesterīna pazemināšanai, tie bieži vien toksiski iedarbojas uz muskuļiem. Šādos gadījumos gan blaknēm būtu jāpāriet, pārtraucot medikamentu lietošanu. Tomēr nereti muskuļu sāpes tiek konstatētas arī D vitamīna trūkuma gadījumā. Izslēdzot visas iepriekš minētās slimības, ārstam jāapsver retās Pompe slimības klātesamība.
Diemžēl, ņemot vērā slimības reto sastopamību, tās atklāšana var prasīt pat vairākus gadus. Turklāt slimība skar dažādas orgānu sistēmas, līdz ar to slēdzienu izdarīt iespējams, iesaistoties gan kardiologam, gan neirologam, gan internistam un reimatologam, gan arī citiem speciālistiem. Jo lielākā vecumā slimība tiek atklāta, jo lēnāk tā attīstās. Ja slimība tiek atklāta mazam bērnam, tā it kā ir vieglāk ārstējama, taču diemžēl maza bērna organismā slimība progresē ļoti strauji, bieži vien dzīvi apraujot jau gada laikā. Tikmēr pieauguša cilvēka organismā Pompe slimība attīstās daudz lēnāk, taču muskuļu vājums ar laiku progresē līdz nopietniem elpošanas traucējumiem. Tomēr, neraugoties uz to, atklāta diagnoze ļauj slimību kontrolēt, ievērojami uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti.
