Lasīšanas laiks: 2 min
Vārdā “pēdējais” vienmēr ir skumjas, ko rada apziņa – kaut kas ir noslēdzies, kaut kā vairs nebūs. Tomēr rakstnieka pēdējais romāns, dzejnieka pēdējais krājums – tie ir vārdi, kas vienlaikus raisa nostalģiju un pateicību par to, ka šie darbi ir tapuši un nonākuši pie lasītāja.
Dzejnieks Imants Auziņš latviešu literatūrā ienāca 20. gadsimta 60. gados vienlaikus ar virkni izcilu vārdu – Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un citiem – un arī viņa dzeja vienmēr ir iederējusies mūsu tautas klasiskās dzejas spožākajā zvaigznājā. Tagad klajā laists dzejnieka pēdējais paša sakārtotais krājums “Klusums nav mēmums”, kura pašreiz lasāmo versiju Imants Auziņš noklausījās un pēc dzirdes akceptēja pavisam neilgi pirms savas aiziešanas mūžībā 2013. gadā. Krājumā iekļauti gan dzejnieka pēdējos dzīves gados tapušie dzejoļi, gan vairāki atdzejojumi, kurus dzejnieks uzskatīja par būtiskiem savā daiļradē.
Imanta Auziņa krājuma “Klusums nav mēmums” atvēršanas svētki notiks 22. novembrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā O. Vācieša ielā 19.
“Klusums nav mēmums” ir īpašs krājums – tas vienlaikus nevainojami iederas dzejnieka daiļrades kopējā lokā, taču to caurstrāvo arī noslēguma, pabeigtības sajūta, rāma un vieda samierināšanās ar neizbēgamību. Cilvēciskas jūtas – mīlestība, skumjas – radījušas smeldzīgas rindas, kurās aiz šķietamas pasivitātes jaušas spriedze un liels apslēpts spēks – kā jau liecina krājuma nosaukums “klusums”, izteiksmes rimtums nebūt nenozīmē dziļas, piesātinātas jēgas promesamību, drīzāk tieši pretēji – dzejnieka doma šajās rindās, kā allaž, ir skaidra un asa arī bez skaļiem saukļiem un mākslotām konstrukcijām. Mākslinieciski atklājumi parādās romantisko jūtu tēlojumos, paradoksos, dažkārt slēptā ironijā, ko rada vilšanās un rūgtums par cilvēka likteni vispār un arī konkrētajā laikā un telpā: 20. un 21. gadsimta Latvijā, tik ļoti mīlētā, beidzot atkal it kā brīvā. Šis „it kā” daļai dzejoļu piešķir smagāku ironiju, arī sarkasmu. Lielu daļu dzejoļu var definēt kā filozofisko liriku, kurā jaušamas dzejnieka alkas pēc lieluma, mūžības, taču vienmēr klātesoša ir arī apjausma par neatgriezeniski un neapturami aizejošo laiku, šodienai pārtopot vakardienā.
Krājumā iekļauti arī vairāki Imanta Auziņa atdzejojumi, kuros vērojama savdabīga autora oriģināldzejas sasaukšanās ar cittautu literārajiem strāvojumiem. Šie atdzejojumi vēl un vēlreiz akcentē domu par cilvēcību – vienīgo, ko iespējams pretstatīt naidam un kariem.
