Lasīšanas laiks: 7 min
Valmieras pilsētas pašvaldības pašlaik atvaļinātais informācijas tehnoloģiju (IT) nodaļas vadītājs Mārtiņš Apinis (28) pieņēmis jaunu dzīves izaicinājumu. Šogad viņš veica savu pirmo pārgājienu kopā ar “Rūdīšanās skolu”. Neskatoties uz to, ka atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā, Mārtiņš joprojām ir aktīvs sportists, arvien no jauna uzstādot sasniedzamos mērķus.
Mārtiņa ceļš sportā
“Nejaušības pēc esmu piedzimis Rīgā, taču visu mūžu no gada vecuma esmu valmierietis,” par sevi stāsta Mārtiņš. Par to, ka Mārtiņš darbosies IT jomā, bija skaidrs jau tad, kad viņš vēl bijis pavisam mazs. “Ar tehnoloģijām un datoriem aizrāvos jau no bērnības, tāpēc tad, kad absolvēju vidusskolu, nebija grūti izlemt, kur mācīties tālāk.” IT jomā sācis strādāt jau pirmajā augstskolas kursā – tolaik darbojies kā datortīklu administrators. Pašlaik Mārtiņam šajā jomā rit jau astotais gads.
“Bez ģimenes dzīves, sportošanas un darba īsti neatliek laika hobijiem,” atzīst Mārtiņš. Pirms gulētiešanas viņš iecienījis lasīt grāmatas vai rakstus par tehnoloģiju jaunumiem.
“Principā triatlons un riteņbraukšana arī ir mans hobijs. Pats ar to nodarbojos un sekoju līdz sporta notikumiem pasaulē. Es pat teiktu, ka tas pat vairs nav hobijs, bet gan dzīvesstils, tas vienkārši esmu es.”
Ar aktīvo dzīves veidu Mārtiņš sācis nodarboties pēc sēdošā darba, jo vienā brīdī sapratis, ka kaut kur nepieciešams “izlikt” visu enerģiju.
Sportā un aktīvajā dzīves veidā iesaistās visa Mārtiņa ģimene. Viņa vecākais dēls jau trīs gadu vecumā piedalījās savās pirmajās velo sacensībās, skriešanas sacensībās, kā arī veicis bērnu distanci triatlonā. “Vecāko dēlu iesaistu sportošanā jau no mazotnes. Pašlaik aktīvi vedu viņu uz džudo, kas dēlam ļoti iet pie sirds. Tāpat ar ģimeni dodamies kopīgos pārgājienos, un pēc iespējas vairāk laika pavadām dabā.”
Sports Mārtiņa dzīvei cauri vijies jau kopš mazotnes, taču nopietnāk ar riteņbraukšanu sācis nodarboties pēc augstskolas absolvēšanas.
“Tajā laikā vēl spēlēju regbiju kopā ar lielisko RK “Fēnikss” kolektīvu un tēva pamudināts lēnām pārgāju uz riteņbraukšanu. Tāpat arī lielu lomu nospēlēja tas, ka kolēģis un labs draugs nodarbojās ar riteņbraukšanu, un labprāt dalījās pieredzē un sniedza padomus, tāpēc varējām viens otru pavilkt līdzi treniņos.”
Savā dzīvē izmēģinājis dažādus sporta veidus. Trenējis un sacenties vieglatlētikā, futbolā, karatē un kādu laiku peldēšanā. “Vidusskolas laikā man ļoti patika nodarboties ar kikboksu, taču traumas dēļ nācās to pārtraukt. Augstskolas laikā kāds mans labs draugs un pats arīdzan regbija izlases spēlētājs mani ievilka regbijā, kas arī bija diezgan smags sporta veids.”
Pirms četriem gadiem Mārtiņš nolēmis sevi pārbaudīt un izaicināt.
“Ar kolēģi nolēmām sagatavoties “Dzelzs vīru” triatlona sacensībām pus distancei, kur bija jāveic 1,9 km peldot, 90 km uz velo un galā 21 km noskrienot. Pēc intensīviem treniņiem šo distanci pieveikt bija tīrais nieks un tika nolemts tuvākajā laikā startēt pilnajā “Dzelzs vīru” distancē Polijas čempionātā, kur bija jāveic divtik tas pats – 3,8 km peldot, 180 km ar velo un galā noskrienot 42 km maratonu. Treniņos tika pavadīts sākot ar 10 stundām nedēļā līdz pat 40 stundām nedēļā treniņnometnes laikā. Beigu beigās pilnā distance tika pieveikta 13 stundās un 12 minūtēs.”
Mārtiņš nopietni apsver ideju piedalīties arī vienā no pasaules grūtākajiem “Dzelzs vīru” triatloniem “Norseman”, kur jāpeld 3,8 km 13 grādus siltā ūdenī, jābrauc 180 km pa kalnainu apvidu un beigās jāuzskrien 42 km 1800 metru augstā kāpumā kalnā.
“Ar komandas biedriem vairākus gadus pēc kārtas esam startējuši 24 h kalnu divriteņu sacensībās, kur diezgan izaicinošā trasē veselu diennakti ir jābrauc ar velo.”
Pats sevi dēvē par amatieri, kas grib pārbaudīt sevi un uz ko ir spējīgs, meklējot arvien jaunus, dažādus izaicinājumus ikdienā.
Mārtiņa pieredze “Rūdīšanās skolā”
Par aukstuma rūdīšanos interese parādījusies diezgan pasen, kad noskatījies dokumentālo filmu par “pārcilvēku” holandieti Vimu Hofu, kurš ir daudzu ar aukstuma izturību saistītu Ginesa rekordu turētājs.
“Viņš ir skrējis maratonu aiz polārā loka, vienos šortos ir uzkāpis Everestā un daudzās citās pasaules virsotnēs. Viņš apgalvo, ka ar viņa izstrādātajām metodēm to var paveikt jebkurš, kas man likās ļoti intriģējoši.”
Mārtiņš sācis interesēties vai Latvijā kāds zina kaut ko par šo cilvēku un viņa izstrādātajām elpošanas metodēm. “Meklējot internetā atradu Māri Žundu, kurš pats bija skolojies pie Vima, un izveidojis rūdīšanās skolu Latvijā. Bija sajūta, ka ar aukstuma rūdīšanos es, iespējams, varētu uzlabot savu veselību un sportisko sniegumu,” stāsta Mārtiņš.
Mārtiņš atzīst, ka sākumā ideja par rūdīšanos nemaz neesot šķitusi tik vilinoša.
“Man ar aukstumu vienmēr bijušas sliktas attiecības. Pat siltās vasaras dienās ūdens vienmēr man ir licies auksts.”
Pēc pirmajām mācībām, kurās ielīdis aukstā ūdenī, Mārtiņam šķitis, ka tas tomēr nav domāts viņam, ka ir par traku, jo bijis pamatīgs šoks. Taču jau nākamajā dienā nolēmis pārvarēt savu nepatiku un turpināt.
“Domāju, ka, lai līstu āliņģī, nav nepieciešama fiziskā sagatavotība. Vairāk jābūt gatavam morāli. Viss ir galvā! Bet noteikti ir jāsāk prātīgi un pamazām.” Mārtiņš stāsta, ka pēc Vima Hofa metodes ir jāsāk ar elpošanas vingrinājumiem, lai paaugstinātu skābekļa daudzumu asinīs un labāk apasiņotu visu ķermeni.
“Sākumā ieteicams pamazām beigt mazgāšanos ar 30 sekunžu aukstu dušu, tādā veidā pamazām sagatavojot ķermeni āliņģim. Vienmēr jāklausās, ko saka ķermenis un jāatceras, ka tās nav sacensības.”
Mārtiņš pats pirms līšanas ūdenī vienmēr veic elpošanas vingrinājumus un nedaudz pastaipās. “Es neesmu eksperts šajā jomā, tāpēc noteikti iesaku apmeklēt vienas dienas rūdīšanās skolas apmācības. Vairāk informācijas uzdrosinies.lv”
Rūdīšanās Mārtiņam sniedz eiforijas sajūtu – to sajūtu, ielienot āliņģī, esot grūti aprakstīt. “Tās ir pirmatnējas sajūtas, kad ķermenis pārslēdzas izdzīvošanas režīmā un vienīgā doma ir ātrāk tikt laukā un bēgt prom. Taču pamazām kontrolējot elpu un nomierinoties, ir iespējams izbaudīt procesu un pabūt āliņģī kādu brītiņu ilgāk, pavērojot, kas notiek ar ķermeni.” Mārtiņš šo procesu dēvē par sava veida meditāciju. “Tajā brīdī tu aizmirsti visu apkārtējo un spēj koncentrēties tikai un vienīgi uz aukstumu. Tas norūda gan prātu, gan ķermeni.”
Lai nodarbotos ar rūdīšanos, nav jāievēro īpaša diēta vai uztura ierobežojumi.
“Uzskatu, ka katram pašam ir jāizvērtē, kas viņam ir labs un ko vislabāk organisms “ņem pretim”. Pats ēdu visu un uzskatu, ka uzturam jābūt sabalansētam. Visam jābūt ar mēru un nevajag iet galējībās!”
Pirmā pastaiga kopā ar “Rūdīšanās skolu”
Pirmā pastaiga kopā ar “Rūdīšanās skolu” Mārtiņa pieredzē bija šī gada 15.janvārī, kad viņš kopā ar 15 citiem rūdīšanās entuziastiem – 4 grādu temperatūrā trīs stundu laikā nogāja 12 km.
“Pirms pastaigas visi dalībnieki kopā iesildījāmies ar dažādiem vingrinājumiem. Galvenais pirms šādas pastaigas ir sagatavot prātu. Organisms ātri vien saprot kādas muļķības ir ieplānots darīt, un diezgan labi pielāgojas, sākot “kurināt iekšējo uguni”. Ķermenim ir ļoti daudz dabīgu aizsardzības mehānismu, kurus esam piemirsuši izmantot, jo ikdienā ģērbjamies piecās drēbju kārtās, izmantojam dažādus sildītājus un kondicionierus.”
Mārtiņš Apinis – tēvs, kurš devies bērna kopšanas atvaļinājumā
Pašlaik Mārtiņš ir devies 10 mēnešus garā bērna kopšanas atvaļinājumā. Šādu soli nolēmis spert, jo uz to mudinājusi sieva. “Sākotnēji gan biju pilnīgi pret, jo man patīk mans darbs un tāda pauze man nelikās nepieciešama. Varētu teikt, ka tā bija pēdējā brīža ideja, kad, saņēmis kolēģu un vadības atbalstu, nolēmu doties atvaļinājumā. Pašlaik varu vairāk laika veltīt ģimenei, piedaloties abu dēlu audzināšanā, un arī pabeigt atlikušās “astītes” augstskolā.”
Par to, ka Latvijā salīdzinoši maz tēvu nolemj doties bērna kopšanas atvaļinājumā, Mārtiņam ir savs viedoklis.
“Ne visiem ir tā paveicies ar tik sakarīgu un saprotošu vadību darbā. Esmu dzirdējis, ka darba devējs pasaka, lai atpakaļ vairs nerādās, ja grasīsies doties tik garā atvaļinājumā.”
Mārtiņš uzskata, ka, ja ir iespēja doties bērna kopšanas atvaļinājumā, to noteikti vajagot izmantot.
“Diez vai dzīves nogalē svarīgākais liksies darbā paveiktais, bet drīzāk gan kopā pavadītais laiks ar ģimeni un tuvajiem cilvēkiem. Šāda iespēja negadās pārāk bieži!”
