Lasīšanas laiks: 3 min
Pirmā rubrikas “Mana vieta Valmierā” varone ir Ilze Grīnfelde – Vidzemes Augstskolas lektore, kas studentiem pasniedz aktīvo tūrismu un tā vadību, tūrisma projektu vadību, lauku tūrismu, mazo un vidējo pasākumu vadību, kā arī darbojas “Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūtā” kā zinātniskā asistente. No studentes izaugusi par lektori, viņa par savu mīļāko vietu uzskata Dzelzs tiltu.
Kāda ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā?
Man patīk visa Valmiera. Patīk tas, ka tā ir liela un maza vienlaikus, ka mežs un pilsēta ir tik tuvu. Pārsteidzoši daudzie privātmāju kvartāli, stacijas gals un protams Dzelzs tilts sniegā. Tas tika uzbūvēts 1912.gadā, kā dzelzceļa līnija “Ainaži-Valmiera-Smiltene” pēc slēgšanas kļuva par gājēju tiltu. Man tā ir vienlaikus robeža un tikšanās vieta. Ja no nostaļģisku atmiņu viedokļa – vidus starp Ausekļa un Zvejnieku kopmītnēm. Mans rīta ceļš uz augstskolu.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Neuzbāzīga un neforsēta dinamika, kas citviet traucē – tāda mākslīgas, neīstas pasaules radīšana.
Kā Jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?
Nedomāju, ka tā nav ļoti apzināta izvēle, tomēr droši vien tā motivācija slēpjas vēlmē un rakstura iezīmē – dalīties – gan ņemt, gan dot. Mazliet jau tā ir arī tāda “skatuves māksla” un egoistiska vēlme pēc publikas atzinības. Neizklausīsies ticami, ka plūšana pa straumei un izaicinājums ir apvienojami. Bet man liekas, ka tas ir mans gadījums. Studēju Vidzemes Augstskolā un vēl īsti nebiju saņēmusi diplomu, kad galīgi negaidīti man Ilgvars Ābols piedāvāja lasīt kursu. It kā vienkārši, bet tajā pašā laikā – lēmums bija jāpieņem uzreiz. Jāsaka, ka vienlaikus bija vēl divi darba piedāvājumi, kurus jaunības maksimālismā pieņēmu. Pirmais darbs Vidzemes Augstskolā man bija vadīt kursu “Tūrisma projektu vadība”. Bet vispār pirmo algoto darbu strādāju septiņu gadu vecumā Krimuldas dārzniecībā, manā bērnībā tas bija pieļaujams.
Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Sarunām. Ar studentiem, kolēģiem un sevi. Tās ir ļoti svarīgas gan vides, gan jebkāda satura radīšanā.
Vai Jums ir savi, īpašie rituāli, darba dienu uzsākot, tās laikā vai to noslēdzot?
Ja ir pietiekoši daudz laika, tad, pirms nāku uz darbu, kādu stundu pastaigājos, tas palīdz sakārtot domas, “sakārtot” dienu.
Vai Jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Beigt agonēt un atlikt, neveidot haosu. Ķerties no viena gala klāt konkrētam darbam un to paveikt, tad nākamo. Konfliktu gadījumā sarunāties. Spert pirmo soli un sarunāties. Vienkārši darīt, nevis nedarīt. Norīt bailes, slinkumu, negribēšanu un darīt.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Mani bērni, māksla tās visdažādākajās izpausmēs – visvairāk, teātris, glezniecība, tēlniecība, lietišķā māksla. Mežs.
Kas Jums ir šī brīža lielākā aktualitāte?
Lai gan likās, ka pēc ļoti piepildītā rudens semestra esmu pilnīgi izsmēlusi visas rezerves, šobrīd nevaru sagaidīt pirmās lekcijas jaunajā semestrī. Man patīk, ka to parasti sauc par pavasara semestri.
Kāda ir Valmieras “garša”?
Man garšo tas, kas izaug manā Burtnieku dārzā un mežā. Vislabākā recepte ir vasarā aiziet dārzā, noraut saulē sasilušu gurķi vai tomātu un apēst, piekožot dilles vai baziliku un tad desertā – aveņu sauja.
