Lasīšanas laiks: 3 min
Priekšstats par latviešiem kā caurcaurēm reālistiskiem ļaudīm, kuri gan ikdienā, gan literatūrā stingri turas pie cietās zemes un kuriem svešs ir fantāzijas lidojums, bieži vien mūsu apziņā iesakņojies tik dziļi, ka vairs neapšaubām tā patiesumu.
Pēdējo gadu laikā šis mīts gan pamazām sāk brukt – to aktīvi “brucina” gan jauno literātu Lauras Dreižes, Lindas Nemieras, Ievas Melgalves un citu publicētie romāni, kas tapuši fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanrā, gan regulāri notiekošie fantāzijas un fantastikas īsprozas konkursi, kuros vērojama arvien lielāka rakstītāju atsaucība, gan lasītāju interese par tulkoto un pašmāju žanru literatūru, kuras pamatā ir iztēles lidojums. Taču attiecībā uz trešo lielo fantastiskās literatūras “pīlāru” – šausmu literatūru – bieži joprojām sastopams viedoklis, ka “šausmenes” lasa un raksta tikai, maigi izsakoties, dīvaiņi.
Šo priekšstatu nu pamatīgi sašūpojusi jauna grāmata – “Latviešu šausmu stāsti”, kuru oktobra pēdējās dienās klajā laida Apgāds “Zvaigzne ABC”. Krājumā apkopoti divdesmit latviešu rakstnieku īsprozas darbi ar šausmu un spoku stāsta iezīmēm, kuri tapuši visa 20.gadsimta garumā un 21.gadsimta iesākumā – proti, no laikposma pirms I Pasaules kara līdz pat 2016.gadam. Stāsti par spokainiem un neizskaidrojamiem atgadījumiem, kā izrādās, nav bijuši sveši ne tādiem latviešu literatūras korifejiem kā Aleksandrs Grīns, Vladimirs Kaijaks, Mirdza Bendrupe, Vizma Belševica un Dagnija Zigmonte, ne iecienītiem mūsdienu autoriem – Guntim Berelim, Andrim Zeibotam, Ievai Melgalvei. Uzzinām, ka latviešu autoru iztēlē rosās visdažādākie baiļu atveidi: gan šausmu žanram tipiski tēli: spoki, veļi un milzu zirnekļi, gan šķietami gluži nevainīgas būtnes un priekšmeti: kaimiņmājas pagalma bērni, pelēks T- krekls, parasts kabatas nazis. Rakstnieki dāsni “apšausmina” arī reālas Latvijas vietas – Kurzemes ciematos klejo rēgi, kādā Rīgas augstceltnē pulcējas vampīri, bet Centrāltirgū iegādāts sienas spogulis rāda pavisam citu realitāti…
“Latviešu šausmu stāsti” kalpos vispirms kā aizraujošs un neparasts ieskats latviešu literatūras vēsturē no līdz šim vēl neskartā iracionālā aspekta, bet arī kā lieliska tumšo ziemas vakaru lasāmviela un, visbeidzot, pierādījums tam, ka latviešu literatūrā fantāzijas lidojums klātesošs ir bijis vienmēr. Izvērtēt to, kā gadu gaitā mainījies lasītāja “baiļu faktors”, palīdzēs stāstu sakārtojums hronoloģiskā secībā, kā arī sakārtotājas – literatūrzinātnieces, fantāzijas un šausmu žanra pētnieces Bārbalas Simsones – priekšvārds; tajā apskatīta šausmu žanra būtība un sniegts īss ieskats tā vēsturē, raksturoti krājuma izveides principi un latviešu šausmu stāsta “progress” cauri gadu desmitiem, pakāpeniski mainoties tam, ko latviešu lasītājs uzskata par bailes iedvesošu.
Ne visi krājumā iekļautie stāsti ir tipiski šausmu stāsti mūsdienu izpratnē. Taču, kā teikts grāmatas priekšvārdā, “uz visiem šajā izlasē iekļautajiem stāstiem ir iespējams palūkoties no jauna aspekta, izbaudīt labi uzrakstīta spoku stāsta valdzinājumu un varbūt beidzot noskaidrot: kas tad īsti ir latviešu lasītāja “baiļu faktors”?”
