Lasīšanas laiks: 8 min
“Izmantojiet visas iespējas, ko jums piedāvā Smiltenes tehnikums! Tas būs labs pamats turpmākajai karjerai,” tiekoties ar skolas audzēkņiem rosināja SIA “8CBR” projektu vadītājs Jānis Zvaigzne. “Tā tikai reizēm šķiet, ka visas labās lietas notiek ārpus Latvijas. Kad pirms neilga laika mūs uzaicināja būt par mehāniķiem rallijkrosa pasaules čempionāta posmā Rīgā, ļoti bieži dzirdējām – citām valstīm būtu daudz, ko mācīties no Latvijas,” saka brāļi Kalvis un Pēteris Peipi, kuri, tāpat kā Jānis Zvaigzne, ir Smiltenes 29. arodvidusskolas (tagad – Smiltenes tehnikuma) absolventi.
Jāņa Zvaigznes pirmā profesionālā izglītība – plaša profila ceļu būves mašīnists un autoremontatslēdznieks. Uzreiz pēc arodvidusskolas beigšanas sācis strādāt uzņēmumā “8CBR”, kur pirms tam bijis arī profesionālās kvalifikācijas praksē. Šobrīd Jānis Zvaigzne vada tiltu projektus. “Darba gaitas sāku ar to, ka uz tiltiem vilku no dēļiem laukā naglas, tās iztaisnoju un situ iekšā par jaunu. Pēc tam biju metinātājs, tad – betonētājs, pēc laika – darbu vadītājs. Pārzinu šo jomu līdz pašiem pamatiem. Ieskaitot mūsdienu trako birokrātiju. Uzņēmumā strādāju jau septiņpadsmito gadu. Balstoties savā pieredzē, varu teikt – ja ir interese par izvēlēto profesiju, tad iespējama ļoti strauja izaugsme. Tāpat kā ātri tiek pamanīts tas, ka jaunajam kolēģim nav ne mazākās intereses par to, ko viņš dara. Profesionālās kvalifikācijas praksē uz SIA “8 CBR” nāk arī daudzi tehnikuma jaunieši. Bieži viņi pat tā pa īstam neapzinās, ka viņu karjeras ceļš sākas no šā brīža. Darba devēji uz šiem jauniešiem skatās kā uz potenciālajiem darbiniekiem. Tāpēc, ja vēlaties, lai prakses vietā jūs pēc skolas beigšanas aicina pastāvīgā darbā, esiet gatavi profesionāli augt un mācīties! Tas ir jūsu pašu interesēs. Nav tā, kā jaunieši bieži iedomājas – pabeigsim skolu un tikai tad sāksies īstā dzīve… Tiem, kas sevi prakses laikā parādīs ne no tās labākās puses, vēlāk, meklējot darbu, šī “slava” ies pa priekšu un nāksies izvēlēties vienkāršāku darbu, kurā netiek izvirzītas pārāk augstas prasības.”
Neapstājieties pie sasniegtā!
“Nekad nevajag apstāties pie sasniegtā!” jauniešiem iesaka skolas absolvents. “Visu laiku izvirziet jaunus mērķus! Lielākus un mazākus, lai vienmēr ir, kurp tiekties. Kaut ko sasniedzot, bieži paveras jauns apvārsnis un dzimst atkal citas ieceres.
Ja, sākot mācīties, saprotat – izvēlētā specialitāte nav īstā, netērējiet velti laiku! Nu, nekļūsiet par labu mehāniķi vai būvmašīnas vadītāju, ja sirds dziļumos sapņosiet par pavisam ko citu. Vispirms tomēr svarīgi izvēlēties savu īsto aicinājumu.”
Jānis Zvaigzne sarunā tehnikuma jauniešiem atzina: ja viņam tiktu dota iespēja vēlreiz atgriezties skolas solā, tad viņš noteikti mācītos ar daudz lielāku atdevi, nekā to darījis kādreiz. “Nesen izstaigāju tehnikumu – jūsu iespējas šobrīd ir daudz lielākas par mūsējām. Redzu, ka tehnikuma un arodvidusskolas apvienošana abām skolām nākusi par labu. Jaunieši ar “Erasmus+” projektu atbalstu var braukt mācīties uz ārzemēm. Nodrošināta izcila materiālā bāze. Izmantojiet visas šīs iespējas, un dzīvē noteikti būsiet vinnētāji! Kādā brīdī varbūt šķiet – nesagatavojos eksāmenam, ai, kas tur – “čomi” palīdzēs, gan kaut kā izķepurošos… Taču tā nav ilgtermiņa domāšana. Tas, ko nemācoties zaudēsiet tagad, nav samērojams ar ieguldījumiem, ar kādiem neizbēgami jārēķinās, izlemjot mācīties vēlāk – daudzus gadus pēc skolas beigšanas. Apzinoties, ka darbā, kas man šobrīd uzticēts, nepieciešamas ļoti daudzpusīgas zināšanas, nesen iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē. Izvēlējos neklātieni, jo mācības vajadzēja apvienot ar darbu. Arī tas nav nemaz tik vienkārši, kā šķita mācoties tehnikumā. Jums šobrīd ir visas iespējas turpināt mācības augstskolā uzreiz pēc skolas beigšanas. Ideāli, ja spējat tikt budžeta grupā. Tas krietni atvieglos finansiālo situāciju, jo nevajadzēs ņemt studiju kredītu. Taču – stājoties augstskolā, būs jākārto iestājeksāmeni… Var jau pēdējā brīdī kaut ko sagrābstīt, bet agri vai vēlu katrs robs zināšanās nāks gaismā. Ja vēlēsieties tos aizpildīt, iespējams, nāksies maksāt privātskolotājam un tērēt laiku, kura bieži vien ir par maz…Tas viss, tāpat kā katrs nobrauktais kilometrs, maksās naudu. Turklāt – skolā, kopā ar kursabiedriem, vienmēr mācīties daudz vieglāk nekā pēc tam, mēģinot iekavēto apgūt individuāli.”
Kam man tā matemātika un ķīmija?
“Tagad varbūt domājat – kam man tā matemātika, fizika un ķīmija? Arī man tie nebija mīļākie mācību priekšmeti,” atzīst Jānis Zvaigzne. “Taču, ja vēlēsieties turpināt mācības savā izvēlētajā specialitātē, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātē, bez minētajām zināšanām neiztikt. Tāpat ļoti svarīgi attīstīt komunikatīvās prasmes. Ir maz profesiju, kurās būtiska loma nav veiksmīgai komunikācijai. Latvijā, Austrumeiropā īsti neder tas modelis, kas bieži vērojams Rietumos, kur cilvēki nereti specializējas šaurā jomā. Tiklīdz jāsper solis nost šīs “taciņas”, viņi vairs nezina, ko darīt… Varam būt pamatoti lepni, jo Latvijā salīdzinoši augstā līmenī iespējams apgūt daudzpusīgas zināšanas. Diemžēl, jaunieši bieži to novērtē tikai pēc daudziem gadiem, kad skola sen jau pabeigta un strādājot jāsaskaras ar to, ko agrāk slinkuma dēļ nav iemācījušies.
Skolas laiks, kad veidojas cilvēka personība, viņa mūžā ir pats nozīmīgākais. Ieklausieties tajā, ko jums grib pateikt skolotāji! Viņi, tāpat kā vecāki, vēl jums tikai to labāko! Tāpat ļoti būtiska ir pašpilnveidošanās. Ja par kaut ko rodas lielāka interese, neapslāpējiet to! Tas tikai pavērs jaunas iespējas!
Katrā cilvēkā snauž daudz neizmantotu resursu, par kuriem viņam reizēm nav ne jausmas…”
No Smiltenes tehnikuma līdz pasaules čempionātam
Pēteris Peipss uzreiz pēc arodvidusskolas beigšanas sācis strādāt par autoiekrāvēja vadītāju. Nesen aplūkojis atestātu un domājis: kāpēc negājis mācīties tālāk? Iespējams, viņš kādreiz sasparosies un to izdarīs…
Pētera brālis Kalvis strādā servisā par mehāniķi. “Darbā ļoti noder skolā gūtās zināšanas. Joprojām, lai atsauktu atmiņā labi aizmirstās lietas, ik pa laikam ieskatos pierakstu kladēs. Daudz ko var atrast arī internetā.” Kalvim ļoti patīk apziņa, ka viņš ar savām zināšanām var palīdzēt citiem. “Uz servisu, kurā strādāju, profesionālās kvalifikācijas praksē nākuši arī vairāki tehnikuma audzēkņi. Diemžēl, viņu interese par to, ko dara, varēja būt lielāka… Servisā vajadzīgi metinātāji un krāsotāji. Ideāli, ja ar kolēģi vari saprasties bez vārdiem. Tā kā mēs ar brāli. To nevar iemācīties. Vienkārši – jābūt aicinājumam darīt šo darbu un vēlmei profesionāli augt. To, ar cik lielu atdevi strādā, jūt gan darba devējs, gan klients.
Ne visas lietas var izmērīt naudā. Mācoties arodvidusskolā, braucu profesionālās kvalifikācijas praksē uz Rīgu. Neviens man par to nemaksāja. Taču tas, ko toreiz iemācījos, ir pieredze, ko nevar atņemt neviens.”
Brāļi par sava darba augstāko novērtējumu uzskata uzaicinājumu būt par mehāniķiem rallijkrosa pasaules čempionāta posmā Rīgā. “Redzējām, kā komandā strādā pasaulē labākie autosportisti. Ar tādu azartu un pašatdevi! Nepārtraukti domājot par to, ko vēl varētu izdarīt, lai uzlabotu līdzšinējos rezultātus. Protams, to pašu viņi gaidīja arī no mums, mehāniķiem. Sportisti novērtēja to, ka esam gatavi darīt jebkuru darbu. Mums abiem tas patiešām bija liels izaicinājums! Šīs komandas uz tehnoloģijām netaupa. Viss ir pats jaunākais. Jāstrādā ļoti precīzi, viss uzreiz aiz sevis jāsakopj.
Uzvar tikai tie, kuriem ir vislabākā tehnika un sportiskā sagatavotība.
Skolas laikā domāju: kam man tā angļu valoda? Bet, kad trīs dienas pēc kārtas vajadzēja sarunāties tikai angliski… Arī tas bija liels pārbaudījums,” atzīst Kalvis un jauniešiem, kuri šobrīd mācās tehnikumā, iesaka šajā ziņā būt gudrākiem. “Dzīvē daudzas lietas var iemācīties strādājot, taču bez pamatzināšanām arī nevar. Nav tā, ka skola beidzas un liekam jaunu bildi iekšā… Tagad ļoti novērtēju to, ko savulaik mācīja arodvidusskolas skolotāji. Īpaši tie, kuri dalījās savā profesionālajā pieredzē.”
Kā audzinātāja varēja vienmēr zināt…
Mācoties Smiltenē, Kalvis satika arī savu mūža mīlestību Antru, kura toreiz tehnikumā mācījās par lauku tūrisma speciālisti. “Antras izlaidumu jau sagaidīju ar meitu uz rokām.” Uz tikšanos ar tehnikuma jauniešiem un savām skolotājām Kalvis atbraucis kopā ar visu ģimeni.
Tagadējie tehnikuma audzēkņi ar neviltotu interesi klausījās, kā brāļi kādreiz, kad sava automašīna bija vien retajam jaunietim, nesuši uz skolas darbnīcām forsēt mopēdu dzinējus. Paši lējuši formās virzuļus, virpojuši, pēc tam stendos testējuši. “Dzīvojāmies pa darbnīcām stundām ilgi,” atceras Kalvis. “Bet, ja ar “plaķenēm” un skrūvgriezni varēji saremontēt mašīnu – tu biji čalis nr.1.” Skolotāja Līga Ābeltiņa smaidot atceras, ka tajā laikā viņas mašīna vienmēr bijusi vislabākajā kārtībā.
“Mums ļoti patika šī skola. Un vēl jo vairāk tā patīk tagad, pēc lielajām pārmaiņām,” atzīst brāļi Peipi un, tāpat kā Jānis Zvaigzne, mudina jauniešus izmantot tehnikuma piedāvātās iespējas. “Arī “koju” dzīvi… Pavadiet iespējami vairāk laika kopā ar kursabiedriem, jo tas ir tikai mīts, ka pēc tam visi satiksieties salidojumos. Tā kā šobrīd, nebūs vairs nekad. Vienreiz netiks viens, otrreiz – kāds cits… Mēs bijām ļoti saliedēts kurss. Ļoti atbalstījām viens otru arī mācībās,” atceras Kalvis.
“Vienīgi – ja jūtat, ka izvēlētā specialitāte nemaz neinteresē, tad gan labāk ejiet prom. Kaut vai strādāt, kamēr izdomājat, ko šajā dzīvē vēlaties sasniegt. Ja nebūsiet ieguvuši vajadzīgās zināšanas, neviens jums tāpat neļaus strādāt ar jaunāko tehniku. Nav jēgas skolas laiku vienkārši “nobumbulēt”,” uzskata Pēteris, un brālis viņam pilnībā piekrīt.
“Arī mēs nebijām nekādi “zelta gabaliņi”. Vienmēr brīnījāmies: kā tā kursa audzinātāja var zināt, kas mums padomā? Vēl nebijām paspējuši sapulcēties, kad viņa jau klāt… Tagad saprotam – tā bija viņas pieredze, kas vienmēr ļāva paredzēt mūsu rīcību vairākus soļus uz priekšu…
