Lasīšanas laiks: 3 min
Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) konferenču zālē (sporta angāra korpuss) 12.oktobrī plkst.13 atklās Bernadetas Alpernas (Ungārija) darbu izstādi “Akmeņu otrā dzīve”, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldība.
Atklāšanā ar prezentāciju “Ungārijas 1956.gada revolūcija un brīvības cīņas” piedalīsies arī Ungārijas vēstnieces Latvijā vietniece Kinga Šimona (Kinga Simon) un vētniecības asistente Ilze Šāble.
Bernadeta Alperna ir dzimusi 1987. gadā Budapeštā. 2012. gadā māksliniece beidza Kapošvāras Universitātes Mākslas fakultāti, saņemot preses fotogrāfa un fotoredaktora diplomu. Viņas fotogrāfiju cikli galvenokārt atspoguļo ceļojumos gūtos iespaidus. 2008. gadā viņa piedalījās “Sirius” stipendijas programmā Ziemeļdānijā, pēc kuras pārcēlās uz Angliju. Tur, pētot cilvēka un ainavas mijiedarbību, viņa radīja fotociklu “Identitāte ainavā”. Šī tēma tika vēlāk izvērsta mākslinieces diplomdarbā, ko viņa “MASA” stipendijas ietvaros turpināja veidot Izraēlā, pavadot tur pusgadu. Ceļojums pie savām ebreju saknēm izvērsās par plašākiem miera meklējumiem ainavā un nemiera skarto reģionu iedzivotāju dokumentāciju.
Autore stāsta: “Sinagogu ēkas, kas kādreiz bija organiska Eiropas ebreju kultūras un reliģiskās dzīves sastāvdaļa, joprojām ir vēsturiskajās Eiropas pilsētās. Šodien, esot pārbūvētā vai pussabrukuma stāvoklī, tās līdzinās tukšām čaulām, kam atņemtas to kādreizējās funkcijas. Dažkārt varenas, citkārt pieticīgas un funkcionālas, šīs ēkas, kas kādreiz kalpoja reliģiskai kopienai, tagad tiek izmantotas kā koncertzāle, muzejs, mēbeļu veikals, olimpiskais sporta centrs, policijas iecirknis, ugunsdzēsības stacija un pat ķīmiskā tīrītava. Divās no tām pat atradu katoļu baznīcu un mošeju.
Mans projekts sākās ar dzimtas vēstures izpēti. 18 gadu vecumā mans vectēvs, dzīves apstākļu mudināts, bija spiests ar vecākiem no Šārbogārdas pārcelties uz Budapeštu. 65 gadu vecumā viņš lūdza manu tēvu doties uz Šarbogardu, lai atrastu savas bērnības mājas. 2002. gadā vectēvs aizgāja viņsaulē, nepagūdams īstenot šo ieceri. Pēc vairākiem gadiem, kad biju Kapošvāras universitātes studente, divu gadu garumā man nācās divreiz nedēļā šķērsot Šarbogardu. Par spīti tam, es nekad neizkāpu no vilciena, kaut arī iekšēji to vēlējos izdarīt. Pēc pāris gadiem es nokļuvu Dunaūjvārošā un sapratu, ka atrodos pavisam netālu no vectēva dzimtās pilsētas. Tā kā vectēvs bija pametis Šarbogārdu pirms 71 gada, pilsētas domes darbinieki nespēja man palīdzēt atrast māju, tomēr, par laimi, man izdevās atrastu ielu, uz kuras šī māja savulaik atradās.
Pilsētas vecā sinagoga atradās uz šīs pašas ielas. Kad ieraudzīju, ka tās telpas aizņem lietotu mēbeļu un apģērbu veikals, manī iekšēji kaut kas izmainījās.
Šarbogārdas ebreju kopiena izveidojās 18. gadsimtā, bet sinagoga tika pabeigta 1879. gadā. Līdzās tai atradās pamatskola un rabīna dzīvoklis. Kopiena, kurā bija 500 cilvēku, tika iznīcināta 1944. gadā holokausta laikā. 235 Šarbogārdas ebreju vārdi ir ierakstīti Yad Vashem holokausta memoriāla upuru sarakstos. 34 izdzīvojušie Šarbogārdas ebreji pēc kara mēģināja atjaunot kopienu, tomēr bez panākumiem. 1960. gadā Šarbogārdas sinagoga tika pārdota. Ēkas bēniņos joprojām ir atrodamas reliģiskās grāmatas, kas netīrumu un putnu mēslu ietekmē pamazām iet bojā. Šodien celtnes īpašnieks ir kāds rumāņu vīrs. Pirmajā stāvā teju nekas vairs neatgādina par ēkas sākotnējo izmantojumu, tomēr logi ir līdzīgi tiem, kas Jeruzalemē rotā Zelta vārtus.
Tieši šeit, Šarbogardā tika radīta pirmā šī cikla fotogrāfija, pēc kuras sadarbībā ar žurnālistu Ronenu Dorfanu tapa raksts avīzē Israel Hayom. 2013. gadā es saņēmu Eiropas Ebreju kultūras asociācijas stipendiju, lai dotos radošajā ceļojumā pa Eiropu, pētot un dokumentējot sinagogu ēkas, kas šodien kalpo citiem mērķiem.”
