Lasīšanas laiks: 5 min
Skuju koki ir labs papildinājums gandrīz jebkurai dārza ainavai. Piedāvājam iepazīties ar hemlokeglēm (Tsuga), kas iesākumā gan prasīs uzmanīgāku kopšanu, bet vēlāk priecēs jūs daudzu gadu garumā.
Turklāt tas nav parasts koks, kas stiepsies tikai vertikāli – no tiem var veidot arī kuplas krūmu rindas, pieejamas arī dažādas hemlokegļu pundurvariācijas, nokarenas vai pat zemi nosedzošas formas kociņi, kā arī šķirnes, ko iespējams veidot līdzīgi bonsai kokiem. Aplūkosim, kā šo dažādību uzturēt krāšņu un izturīgu!
Hemlokegles (Tsuga) ir mūžzaļi lieli skuju koki, kas ļoti labi panes saltas ziemas, tāpēc ir ideāli piemēroti Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Hemlokegļu ģintī ietvertas aptuveni 10 šo skuju koku sugas. Mūsu ziemeļu reģionā populārākās no tām ir Austrumu jeb Kanādas (T. canadensis) un Skandināvijas maigākā klimata joslā sastopamā Rietumu hemlokegle (T. heterophylla). Vairākums šķirņu (to skaits ir vairāk nekā 100) un stādaudzētavās atrodamie stādi ir atvasināti tieši no Kanādas hemlokegles. Tās izcelsme rodama Ziemeļamerikā (īpaši Kanādā), Himalajos, Ķīnā un Japānā. Pateicoties tās dziļi tumšzaļajai lapotnei, šī hemlokegle ir ļoti iecienīta. Turklāt tas ir viens no retajiem skuju kokiem, kas spēj augt gan pilnīgā ēnā, gan saulē un kopumā aug praktiski jebkādā augsnē. Vairākums hemlokegļu sugu sasniedz aptuveni 9m garumu, taču savvaļā tās var sasniegt līdz pat 50m augstumu, stumbra diametram izplešoties līdz pat pusotram metram.
Hemlokegles stumbrs būs brūni sarkanīgā kanēļa krāsā, un vecajiem kokiem miza ar laiku top stingra un saplaisā dziļās rievās. Zariņi ir visnotaļ smalki, uz tiem horizontāli izvietotas mīkstas, spalvām līdzīgas skujiņas. To augšpuse ir tumšzaļa, bet apakša – daudz gaišākā tonī. Agrā pavasarī hemlokegle priecēs ar savu raibo augumu, jo jaunie dzinumi rotāsies gaiši zaļā krāsā. Skujkokam, protams, ir arī čiekuri, kas salīdzinājumā ar paša koka iespaidīgo stāvu, ir ļoti smalki – vien ap 2 – 3cm lieli. Tie zaros turēsies visas ziemas garumā. Hemlokegles aug lēni un gadā pastiepsies par aptuveni 30 – 60cm.
Izturīgais skujkoks vienlīdz labi augs gan saulainā, gan pilnīgi ēnainā vietā, kā arī spēs labi ieaugties augsnē ar pH līmeni no 4.5 – 6.5. Tas labi augs mitrās, mālainās augsnēs. Tomēr jāņem vērā, ka tveicīgās un sausās vasarās 35 grādi pēc Celsija ir temperatūra, kura augam var radīt apdegumus. Arī spēcīgi vēji var traumēt pirmajos gados visnotaļ trauslo, jauno kociņu, tādēļ to vēlams atsiet pie balsta. Izvēloties ideālo koka vietu, jāapzinās koka apmēri, ko tas var sasniegt, tāpēc nevajadzētu to izstādīt ļoti tuvu sētām vai mājai. Ja kokam būs pārāk maz vietas, tas var nīkuļot. Kailsakņu stādus nepieciešams izstādīt pavasarī vai agrā rudenī, taču konteinerstādus var stādīt visu sezonu. Izraktajai bedrei jābūt tikpat dziļai kā stāda konteineram un konusveidīgā formā. Ņemot vērā, ka hemlokeglēm sakņu sistēma ir tuvu augsnes virskārtai, svarīgi šo virskārtu maksimāli ielabot. Tas veicinās labāku ieaugšanos un spēcīgāku pieaugumu pirmajos gados. Izņemot stādu no konteinera, lieko zemi no saknēm nevajag nokratīt, jo jaunā kociņa saknes ir trauslas. Pēc iestādīšanas augu jāaplaista. Jālūko, lai augsnes virsma būtu ne augstāk par līmeni, kādā stāds bijis konteinerā. Lai izvairītos no nezāļu savairošanās, augsnes virskārtu ieteicams nomulčēt ar priežu skujām.
Pirmo piecu gadu laikā hemlokegle būs regulāri jālaista, it īpaši sausās vasarās un vēlu rudenī – lai tā spētu uzkrāt ūdeni ziemas periodam. Mulčas kārtiņu var atjaunot reizi gadā pavasarī vai vēlāk. Ja koks tiek audzēts kā atsevišķs, patstāvīgs koks, tad jānoņem vien atmirušie zari. Rindās audzētām un formējamām hemlokeglēm spēcīgāka apgriešana veicama pavasarī vai vasaras beigās, kad skujeņiem sākas otrs augšanas periods, bet to nedrīkst darīt vasaras vidū, jo augs var neatkopties no apgriešanas radītā šoka. Koku apgriežot, ieteicams veidot piramīdas formu, lai saules gaisma sasniegtu arī zemākos zariņus.
Hemlokegles visvieglāk ieaudzēt no stādaudzētavās nopērkamajiem konteinerstādiem, taču tās var pavairot arī ar potēšanu vai sēklām. Sēklas jāsēj rudenī, lai ziemas laikā tās varētu attīstīties un pavasarī izdzīt jaunos asniņus. Vārgākos sējeņus izretina, pārējos regulāri laista ik reizi, kad augsnes virskārta kļūst sausa. Jāņem vērā, ka hemlokegles kā jau skujkoki ir lēnaudzīgas, turklāt, sēklām dīgstot, jānodrošina tām piemēroti apstākļi, lai nepiemestos dīgstu melnkāja un tie neaizietu bojā. Nepacietīgākiem dārzkopjiem ieteicams iegādāties jau gatavu konteinerstādu. Galvenos draudus hemlokeglēm rada tīklērces. Lai izvairītos no nepatīkamām cīņām ar kaitēkļiem, nepieciešams regulāri apsekot, vai uz hemlokegles neviesojas šie kaitēkļi. Ja tos atklāj, kaitēkļu apkarošanai var izmantot veikalos nopērkamos insekticīdus. Tomēr lielākās rūpes būs jāvelta prasmīgai apgriešanai un regulārai augsnes apliešanai – tas hemlokeglei palīdzēs augt arvien garākai un kuplākai!
Vai tu zināji, ka:
• hemlokegles slikti panes pilsētas gaisa piesārņojumu;
• angliskais nosaukums “hemlock tree” skujukokam piešķirts tādēļ, ka, paberzējot rokās tā skujas, smarža ir līdzīga indīgajam velnarutkam, kas arī apzīmēts ar tādu pašu angļu vārdu (hemlokegles gan noteikti nav indīgas);
• Amerikas pamatiedzīvotāji senākos laikos no hemlokegļu mizas ieguva tanīnu, kas tika pielietots ādas materiālu apstrādei un iekrāsošanai, kā arī medicīnisku tēju un uzlējumu pagatavošanai;
• šī skuju koka koksni var itin labi izmantot durvju, logu, kāpņu un citu arhitektūras elementu izgatavošanai;
• hemlokegles latīniskais nosaukums Tsuga cēlies no japāņu valodas vārda Tsu-ga, kura divas daļas nozīmē “koks” un “māte”;
• A. Brigaderes dzimto māju Sprīdīša dendrārijā ir sastopamas jau vairāk nekā 30m augstas, pieaugušas Kanādas hemlokegles ar vairāk nekā pusmetru lielu diametru.
