Lasīšanas laiks: 4 min
Līdz šim Ministru kabinetā apstiprināti un izskatīšanai Saeimā iesniegti grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā un Iepakojuma likumā, kas paredz iepakojuma depozīta ieviešanu Latvijā, taču līdzšinējais piedāvājums ir ieviest vien atsevišķu veidu dzērienu iepakojumu depozītu. Lai noskaidrotu SIA “ZAAO” viedokli depozīta sistēmas ieviešanas Latvijā jautājumā, portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Aivaru Sirmo.
Kā vērtējat līdzšinējo depozīta sistēmas ieviešanas ieceri? Vai to atbalstāt?
SIA „ZAAO” pozīcija šajā ziņā pilnībā saskan ar šī brīža Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) pārliecību, ka
depozīta sistēmas ieviešana Latvijā ir pieļaujama tikai kā vienota, iepriekš detalizēti izplānota un likumiski aizsargāta sistēma.
Pašreizējais piedāvājums ir ieviest vien atsevišķu dzērienu iepakojumu depozītu.
LASUA vēstulē, kas adresēta ministrijai, minēti arī vairāki konkrēti argumenti, kādēļ ieceri patlaban nevajadzētu īstenot. Vai varat par tiem pastāstīt?
Būtiskākie iebildumi ir saistīti ar izrietošu nepieciešamību nodrošināt divu sistēmu paralēlu funkcionēšanu. Bez depozīta sistēmas, pārējam iepakojumam joprojām būs jānodrošina atsevišķa apsaimniekošanas sistēma, kas radīs pakalpojumu sadārdzinājumu un padarīs līdzšinējās investīcijas iepakojumu šķirošanā liekas.
Tāpat iebildumu vidū ir arī bažas par to, ka
sistēma negarantē savāktā materiāla pārstrādi Latvijā.
Nezinām, kas būs operators šim pakalpojumam, bet tam būtu jābūt vietējam uzņēmējam, nevis kādam no ārzemēm, citādi Latvija pazaudētu iepakojumu kā resursu. Mēs nedrīkstam pieļaut, piemēram, tādu situāciju, ka kāda zviedru kompānija savāktu mūsu iepakojumu, par ko mēs paši veikalā jau esam samaksājuši un aizvestu to prom. Mēs Latvijā jau tā maz, ko pārstrādājam, līdz ar to risks, ka operatora pienākumus varētu uzņemties citu valstu uzņēmumi, ir liels.
Tomēr galvenokārt ir jāsaprot, ka
nedrīkst no konteksta izraut PET pudeles un stikla pudeles, tām nodrošinot depozīta sistēmu, bet pārējo atstājot „aiz borta”.
Kas tad notiks ar pārējo iepakojumu? Glāzēm, vienreizējiem traukiem, stikla burkām, tetrapakām, krējuma paciņām un citu? Tāpat ir skaidrs, ka ne visus šos dzērienu iepakojumus iedzīvotāji atnesīs uz depozīta iekārtu, līdz ar to daļa tik un tā nokļūs pārējos atkritumos.
Ja, kaut ar laiku, šī sistēma tomēr tiktu ieviesta, – kas būtu ieguvēji un kas – zaudētāji?
Ja depozīta sistēma tiktu realizēta,
ieguvēja būtu vide, bet cilvēki neiegūtu, jo viņiem par to būtu jāmaksā vairāk nekā turpinot attīstīt atkritumu dalītās vākšanas sistēmu.
Cilvēks pie preces par iepakojumu samaksās papildus, piemēram, deviņus centus, bet, iepakojumu nododot, atpakaļ saņems vien septiņus, jo atlikušie divi centi būtu jāiekasē sistēmas uzturēšanai.
„Burkāns” un iespēja kaut ko saņemt atpakaļ diez vai pilnībā nostrādātu, jo arī citu valstu pieredze rāda, ka depozīta sistēma vairs neattīstās. Tikai šķietams finansiālais ieguvums cilvēkus vairs neuzrunā un rezultātā ceļas maksa par sadzīves atkritumiem. Lielākoties tas vien motivē izvēlēties šķirošanas sistēmu. Turklāt, depozīta sistēmai nepieciešama ļoti spēcīgi kontroles mehānismi tam, vai to vispār pielieto.
Vai ir citi veidi, kā cīnīties ar vides piesārņojuma problēmu, kas saistīta ar izmestiem iepakojumiem?
Šo problēmu var risināt tikai ar sabiedrības izglītošanu, informēšanu, audzināšanu.
Iespējams, būs jānomainās kādām divām paaudzēm, lai kaut kas šajā ziņā nopietni mainītos,
bet šaubos, ka kaut ko cilvēku paradumos būtu iespējams mainīt, vien piedāvājot esošā vietā – neizdevīgāku mehānismu.
Vai, jūsuprāt, iepakojuma depozīta sistēmu Latvijā vispār nevajadzētu ieviest?
Neesmu pret depozītu kā tādu, bet, lai es mērķtiecīgi to atbalstītu, vēlos redzēt ilgtermiņa stratēģiju par visu iepakojumu veidu vienotu attīstību. Ir jāsāk ar likumdošanu, jāsaprot šī stratēģija un ilgtermiņa plāns, uz kurieni tad šajā plānošanas periodā līdz 2020.gadam vēlamies virzīties un
tikai tad, kad ir gatavs un visiem saprotams vienots nozares attīstības scenārijs, drīkst praktiski ideju sākt ieviest,
nevis attīstīt tikai vienu lietu, ieguldīt tajā milzu līdzekļus un pēcāk saprast, ka tālāk tomēr nevaram attīstīties.
Līdz šim SIA „ZAAO” šķiroto atkritumu savākšanas sistēmas izveidē investējis 1 600 000 eiro.
Investīcija Ziemeļvidzemē ir pietiekoši liela, bet, ja sistēma tiks mainīta, lielākie zaudētāji būs investētāji. Tāpat arī šķirošanas līnijas jauda būtu mazāka, līdz ar to tās darbināšanas izmaksas palielināsies.
Tomēr šobrīd, pēc vairāku apsaimniekotāju un nozares pārstāvju domām,
ekonomiski pamatotāk būtu nostiprināt esošo atkritumu dalītās vākšanas sistēmu,
nevis skriet laikam pa priekšu ar depozītiem. Šobrīd esošā sistēma paredz, ka Ziemeļvidzemē ir iespējams ērti atbrīvoties no iepakojuma – mums ir vairāk nekā 170 speciālie PET konteineri, vairāk nekā 450 konteineri papīram, PET pudelēm, polietilēnam, metālam un vairāk nekā 400 konteineri pudeļu un burku stiklam. Ap 440 klienti izmanto EKO somas – 35 l ietilpības somas, kurās var uzkrāt un bez maksas nodot otrreizējai pārstrādei papīru, PET dzērienu pudeles, polietilēna plēvi, metālu.
Pēc gada jau būsim attīstījuši tādu dalītās atkritumu vākšanas sistēmu, kādu bijām plānojuši izveidot uz 2020.gadu,
proti viens EKO punkts jeb šķiroto atkritumu konteineru pāris apkalpos 300 iedzīvotājus laukos un 600 iedzīvotājus pilsētās.
Runājot vēl par investēto, jāmin, ka reģionālajā atkritumu apsaimniekošamas centrā “Daibe” darbojas atkritumu šķirošanas līnija, kur nonāk dalīti vāktie atkritumi, lai tos sagatavotu nodošanai pārstrādes uzņēmumiem, atbilstoši to prasībām.
Patlaban esošā sistēma ir gana ērta un izdevīga iedzīvotājiem, taču tālāka jautājuma lemšana un virzība nu jau būs ministrijas rokās.
