Valmieras Ziņas

Justīne Buliņa: “Valmieras dzīvība ir tās iedzīvotāji”

Lasīšanas laiks: 5 min

Sestdien, 5.decembrī, galerijā “Laipa” atklās valmierietes Justīnes Buliņas foto izstādi  “im[pulss]”. Par to, kā tapa darbi, kas ir Justīne iedvesmas avots un kādas emocijas guva māksliniece darbu tapšanas laikā, vairāk sarunā ar viņu.

Justīne ir absolvējusi Valmieras Valsts ģimnāziju, teātra specialitātes klasi un Latvijas Kultūras koledžu, kultūras menedžmentu ar specializāciju fotogrāfijā. Brīvajā laikā viņa, kā pati apgalvo, vienkārši dzīvo! “Kad manu prātu nenodarbina darbs un skola, tad to nodarbinu es pati un tā arī es pavadu savu brīvo laiku, daudz domājot, analizējot un secinot. Man ļoti patīk klusums, esmu Gaujas fane, diezgan daudz klausos mūziku, spēlēju arī pilsētas pūtēju orķestrī “Signāls”. Lielāki un mazāki darbiņi mani vienmēr ir pratuši atrast paši. Un vēl es ārkārtīgi mīlu bērnus, un arī viņi – mani mazie auklējamie – mani atrod paši.”

Projekts “im[pulss]” ir par pilsētas lomu tās iedzīvotāju apziņā, par sajūtām un asociācijām, kuras tā sniedz ikdienā un lēmumu pieņemšanas brīžos. Kādas emocijas tu pati guvi fotogrāfiju tapšanas laikā?

Šis projekts man ir kaut kas vēl neaptverts. Es zinu tikai to, ka tad, kad man Karlīne prasīja “Daram?” un es atbildēju: “Daram!”, es nenojautu, ko es patiesībā darīšu! Man vispār patīk dokumentālā fotogrāfija, tāpēc pilsētas iemūžināšana man likās kaut kas ļoti pazīstams un interesants, katrā ziņā nekas tik aizdomīgs kā tas patiesībā izrādījās (smejas). Kastītes izveidošana jau vien bija vesels piedzīvojums interneta dzīlēs, mana vecmamma šobrīd laikam zina visus iespējamos veidus, kā var izveidot pinholes kameru (smejas). Bet tā neziņa, kas ir izdarīts pareizi vai nepareizi līdz pat filmiņas attīstīšanas brīdim, liek domāt ne tikai ar sajūtām, bet arī galvu. Neteikšu, ka tas man būtu kaut kas galīgi svešs, bet mana pamatskolas fizikas skolotāja varētu saķert galvu, ja zinātu, ka pati rēķināju diafragmas jeb adatas izdurtā cauruma gaismas jūtību (smejas). Īsāk sakot, tas viss man bija izaicinājums – pašai pieņemt lēmumu un nebaidīties kļūdīties. Tāpēc arī katras filmiņas gaidīšana bija reāla gaidīšana, pārdomājot visas sastingušās pusminūtes un minūtes, ko pavadīju, ķerot kadru.

Kāds tev pašai radās iespaids pēc uzņemtajām fotogrāfijām – kas ir Valmiera tās iedzīvotājiem? 

Es ielīdu dažādās vietās, bet ar sajūtām gribēju sameklēt visas pilsētas daudzveidības šķautnes. Kā man sanāca, to vērtēs izstādes apmeklētāji. Galā likās, ka varbūt kaut kas varētu arī pietrūkt, bet sevi es mierināju ar to, ka kāda šķautne vienkārši dominēja vairāk nekā cita, ja ne pilsētā, tad manī, tāpēc kaut kur noteikti ir saglabājusies arī subjektivitāte. Man radās izteiktāks viedoklis par to, kas ir iedzīvotāji pašai Valmierai.

Valmiera pati par sevi ir ļoti varena, ar spēcīgu dabu, ar izteiktu pilsētas plānojumu, ļoti daudzveidīga un gana loģiska, bet tā viņa eksistē, iespējams, pat ļoti labi. Bet Valmieras dzīvība ir tās iedzīvotāji, steidzīgie tilta šķērsotāji, laimīgie no mūzikas skolas ārā skrienošie bērni, iepirkšanās kārie “Valletas” slīpētāji, kā man tētis teiktu.

Tilts ir skaists, ja pa to iet dzīvi redzējuši pensionāri, pilsētas pieturas ir uzrunājošas, ja no tās uz Tevi un Tavu pinholes kastīti raugās kāds jautājuma pilns skatiens. Arī par valmieriešiem man sanāca daudz domāt. Cik tad patiesībā mēs esam atvērti?

Kuru vietu Valmierā tev vislabāk patīk iemūžināt fotogrāfijās?

Ļoti dabiski sanāks paturpināt iepriekš sacīto, tāpēc atbildēšu tieši par šī projekta laikā piedzīvoto. Mani ļoti uzrunāja žogi ap mājām, ap skolām, ap neapdzīvotām teritorijām un būvlaukumiem. Tas man likās kā tāds filosofisks Valmieras sabiedrības atspoguļojums. Ir diezgan plašas teritorijas līdz žogam, tātad mēs varam komunicēt, būt atvērti, veidot sadarbības, bet aiz žoga – arī tā teritorija nav maza. Cik daudz mēs baidāmies, cik daudz mēs esam palikuši vienā domāšanas modelī? Es gan neuzņēmos analizēt vai tas ir labi, vai slikti.

Kas tevi ikdienā uzlādē, noskaņo mākslas radīšanai?

Jau sākumā nedaudz pieminēju manu laimi – mūzika, cilvēki, bērni, daba un klusums. Piedzīvojumi un pārdzīvojumi arī noteikti. Bet patiesībā, manuprāt, galvenais ir nemeklēt iedvesmu! Vai nu tā ir, vai nav. Pamatā ir, tikai – cik vērīgi uz to skatās? Man patiesībā grūti novilkt robežu starp mākslu, lai kā man nepatīk lietot šo vārdu, un ikdienu. Līdz šim man bija svarīgs posms sevis izzināšanā, tāpēc daudz analizēju dažādus sabiedriskos procesus, kuri iespaido mani, bet līdz šim esmu stingri centusies nemoralizēt. Tā radošumam ir nāve!

Es nevarētu radīt, ja es nedomātu un ja es nedzīvotu sabiedrībā, neredzētu cilvēkus, diez vai es varētu kaut ko izdomāt. Tā ir smalka sasaiste!

Kāpēc tieši foto māksla un kā līdz tai nonāci?

Tā ir domāšanas māksla. Lai kā šobrīd mani oponēt mestos reklāmisti un mārketinga speciālisti, es teikšu, ka fotogrāfija ir ļoti patiesa. Attiecībā uz preses fotogrāfiju es varbūt arī varētu piekrist par pretējo, jo lielā mērā vizuālais stāsts veidojas no pasūtījuma mērķa. Manuprāt, jebkurā citā fiksācijā ir vērojama daudz lielāka cilvēka iejaukšanās kā fotogrāfijā. Bet vai tā ir mana motivācija? Grūti teikt. Kad sāku studijas koledžā, es sev atklāju, ka fotogrāfija nav tikai attēls, bet tā ir vesela zinātne. Šis varētu būt iemesls kāpēc vēl joprojām tā ir arī foto māksla. Un pie iedvesmas noteikti arī jāpiemin foto teorētiķi, filozofi un Imants Ziedonis. Bet patiesībā es gribētu teikt, ka tā ir vizuālā komunikācija, ne tikai foto māksla.

Kā top tavas fotogrāfijas? Tu ilgi domā, plāno, izmēģini vai arī vienkārši ej pa ielu, ieraugi, nofotografē un gatavs?

Domāšana ir pirms tam. Nofotogrāfē un gatavs – tas nemaz nav iespējams. Protams, ka pamatā tā ir jušanas lieta ieraudzīšanas brīdī, bet, vai attēls ieraudzīs saules gaismu, ir atkarīgs no procesa pēc tā uzņemšanas. Šī projekta ietvaros tā bija arī ļoti liela izmēģināšana, ar katru filmiņu vajadzēja mainīt darbības, stratēģiju un domāšanu, jo es sapratu, ka neko citu es mainīt nevaru, nedz diafragmas atvērumu, nedz citas optikas radītas priekšrocības, nedz laika apstākļus un arī Valmieru nē.

Fotogrāfija man palīdz nesarežģīt lietas – ja ir tumšs, tad priecājies par tumsu, ja saule kadrā iznīcina jebkādas detaļas, tad baudi sauli un detaļas atstāj vēlākam. Viss ģeniālais ir ļoti vienkāršs!

Aktuālais jautājums

Vai esi iepazinies ar jauno Valmieras novada teritoriālo plānojumu?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Ja esi enerģisks un esi gatavs jauniem izaicinājumiem, kā arī vēlies sevi pilnveidot un izmantot savas profesionālās zināšanas un pieredzi kopējo mērķu sasniegšanā, tad tieši Tu, kā kolēģis, esi nepieciešams Valsts sociālās aprūpes centra "Zemgale" komandai!* Valsts sociālās aprūpes centrs "ZEMGALE" kā lielākais valsts ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs Latvijā AICINA DARBĀ Autobusa vadītāju filiālē "Rūja" (uz nenoteiktu laiku, 1 amata vieta uz pilnu slodzi) Mēs piedāvājam: sociālās garantijas atbilstoši valsts pārvaldē noteiktajam; alga (bruto) EUR 925– EUR 1220 atbilstoši profesionālajai pieredzei un kompetencēm; pārbaudes laikā atalgojums līdz EUR 950; darba pieredzi valsts pārvaldē; labus darba apstākļus; draudzīgus, atsaucīgus un profesionālus kolēģus; veselības apdrošināšanu pēc 3 mēnešiem. Būtiskākie amata pienākumi: droši un savlaicīgi pārvadāt klientus un darbiniekus atbilstoši maršrutiem un grafikiem; nodrošināt klientu apkalpošanu - palīdzēt iekāpt/izkāpt, īpaši personām ar kustību traucējumiem; uzraudzīt transportlīdzekļa tehnisko stāvokli, veikt ikdienas pārbaudes un nodrošināt tā uzturēšanu kārtībā; uzturēt kārtībā transportlīdzekļa garāžas telpas un teritoriju ap garāžu; aizpildīt nepieciešamo dokumentāciju (ceļazīmes u.c.) un ievērot noteiktās darba procedūras; rīkoties atbildīgi ārkārtas situācijās, ievērot satiksmes, darba drošības un iekšējās kārtības noteikumus; pēc nepieciešamības, tīrīt sniegu, grābt lapas, novākt gružus uz brauktuvēm, kā arī pļaut zāli. Prasības pretendentam: vispārējā vidējā vai vidējā profesionālā; labas latviešu valodas zināšanas; D kategorijas autovadītāja apliecība, 95.kods (profesionālā transportlīdzekļa vadītāja kategorija); derīgs elektroniskais paraksts (palīdzēsim izveidot). Darba vietas adrese: VSAC "Zemgale" filiāle "Rūja", Jeri, Jeru pagasts., Valmieras novads. Profesionālās darbības aprakstu (CV) ar atzīmi "Autobusa vadītājs" sūtīt uz e-pastu: vakances@vsaczemgale.gov.lv. Uzmanību! VSAC "Zemgale" personāla dokumentu aprite tiks nodrošināta elektroniski, līdz ar to dokumentu parakstīšanai Jums būs nepieciešams izmantot patstāvīgi noformētu elektronisko parakstu. Piesakot savu kandidatūru uz izsludināto amata vietu, Jūs uzticat savus personas datus Valsts sociālās aprūpes centram “Zemgale”. Detalizēta informācija par personas datu apstrādes aspektiem šī nolūka sasniegšanai ir norādīta iestādes mājas lapā, adrese: https://www.vsaczemgale.gov.lv/lv/media/2279/download Informējam, ka sazināsimies tikai ar tiem kandidātiem, kuri tiks aicināti uz interviju. Par atteikumu ziņosim tikai tiem kandidātiem, kas tiks uzaicināti uz interviju. Gadījumā, ja trīs nedēļu laikā pēc CV nosūtīšanas neesat saņēmis uzaicinājumu uz darba interviju, varat uzskatīt, ka Jūsu kandidatūra netika virzīta pārrunu kārtai. Profesija: AUTOBUSA VADĪTĀJS Algas izmaksas veids: Laika darba alga Darba vietas adrese: LATVIJA, Rūja, Jeri, Jeru pag., Valmieras nov. Darba laika veids: Summētais darba laiks Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Veselības aprūpe / Sociālā aprūpe Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2026-07-05 Kontaktpersona: CV sūtīt uz e- pastu: vakances@vsaczemgale.gov.lv Izglītības līmenis: Vispārējā vidējā izglītība

Mūsu partneri