Lasīšanas laiks: 4 min
Desmit gadi – tas ir daudz vai maz? Skatoties globāli, tas nav nekas. Ja uz desmit gadiem palūkojas no skolas dzīves puses – tie, kas sāka spēlēt, tagad mācās augstskolās – tas ir daudz. Taču kā tas viss sākās?
Pirms desmit gadiem ilggadējais Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Zemļickis bija “noskatījis” enerģisku puisi no Dikļiem, kur ir dziļas pūtēju orķestra tradīcijas un iespēja spēlēt orķestrī bija liels gods un lepnums. Mārtiņš Birnis, kurš Dikļu pamatskolā 13 gadus darbojās ar pūtēju orķestri, Valmierā bija ienācējs un ar Valmieras kultūras eliti praktiski nebija pazīstams.
Orķestra vienīgais vadītājs un diriģents ir Mārtiņš Birnis. Pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju mežraga specialitātē pie profesora Arvīda Klišāna, fakultatīvi apguvis diriģēšanu pie profesora Jāņa Puriņa. Šogad ieguvis maģistra grādu mūzikas pedagoģijā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā saistībā ar defilēšanu un motivāciju darbā ar jauniešiem, kas arī bijusi diriģenta izraudzīta plašāka pētījuma tēma. Tāpat M. Birnim ļoti patīk aranžēt mūziku.
Tomēr arī Valmieras Valsts ģimnāzijā (VVĢ) pūtēju tradīcijas aizsākušās krietni sen – pirmais orķestris skolā tiek nodibināts 1924.gadā un pastāvēja līdz pat 1940.gadam, turklāt viena diriģenta vadībā. Pēcāk ar dažādiem sastāviem un vadītājiem veidojušies dažādi grupējumi, kas VVĢ darbojušies līdz 1975.gadam. Taču no 1975. līdz 2005.gadam iestājās tukšuma periods, domājams harizmātiska vadītāja trūkuma dēļ, kā arī biežā vadītāju maiņa un orķestra vadīšana darbu apvienošanas kārtībā kalpoja par iemeslu orķestra izjukšanai.
Kas ir “Si-bemol”? Šobrīd orķestrī ir apmēram 50 spēlējošu dalībnieku, jaunākie ir 6.-7.klašu skolēni, taču ir arī tādi, kuri tikai vēl mācās spēlēt. Nosaukums radies tā vadītājam, lai gan ticis sarīkots pat skolas konkurss, lai atrastu piemērotāko nosaukumu. Si-bemol izrādās ir skaņa, uz kuras tiek noskaņoti pūšamie instrumenti. Diriģents to dzird un redz dzeltenu, līdz ar to likumsakarīgi, ka arī orķestra formas tērpi ir dzelteni, kuri veiksmīgas sadarbības rezultātā tika radīti kopā ar dizaineri Daci Grīnvaldi, kura šobrīd gan pārcēlusies uz dzīvi Francijā. Pagājušajā gadā orķestrim piesaistīts arī Mārtiņa kolēģis un domubiedrs Renārs Veličko, kurš ir otrais skolotājs un palīgs darbā ar 50 jauniešiem.
Pēdējos gados M. Birnis orķestri sācis veidot mazliet citādāku nekā ierasts. Parasti orķestrī jaunieši vai pieaugušie uzspēlē kaut ko vienkāršāku vai sarežģītāku, taču šo orķestri diriģents vēlas veidot kā līderības skolu. Viņš saredz to kā vietu, kurā jaunais cilvēks var atrast pats sevi. Izklausās neticami, taču orķestris dara brīnumus! Tehniskais nodrošinājums, instrumenti, nošu materiāls prasa milzīgus finanšu resursus, tomēr tai pašā laikā orķestrī var panākt, ka jaunieši iemācās patstāvīgi pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, viņi atraisās, iemācās sevi savaldīt un kontrolēt savas emocijas, sāk brīvi komunicēt ar citiem – tad šie resursi ir salīdzinoši niecīgi. Tas notiek neuzspiežot ar varu, bez pāraudzināšanas metodēm, tabletēm vai ķīmijas. Jaunieši diriģentam ļoti daudz dod, taču daudz no viņa arī paņem. Tomēr ar viņiem strādāt ir ārkārtīgi interesanti, atzīstas M. Birnis. Mācās arī viņš – ir situācijas, kad orķestris pacietīgi gaida, kādu lēmumu diriģents pieņems, pat ja tas ir šķietami grūti. Diriģentam allaž roka jātur “uz pulsa”, jābūt disciplinētam.
M. Birnis pauž pārliecību, ka “Si-bemol” ir devis jaunu impulsu un tonusu jauniešu orķestru kustībai Latvijā. Valmieriešiem allaž patīk meklēt nestandarta piegājienu koncertprogrammu un uzvedumu veidošanā, jo orķestris taču ir radoša lieta – kā eksperimentāla laboratorija, kurā klausies, kā skan. Orķestris ir kā maza valsts, un jo vienotāks tas ir savā būtībā, jo monolītāks un spēcīgāks tas kļūst. Turklāt caur to kā instrumentu spēlē var dzirdēt, kāda ir spēlētāja dvēsele un kā tā skan.
“Jauniešiem novēlu nebaidīties īstenot savas idejas, ticēt saviem nospraustajiem mērķiem, neatkarīgi no tā, cik būs jāiegulda darbs, lai tos sasniegtu. Savukārt pats sev novēlētu labprāt kādus pāris gadus ar viņiem vēl pastrādāt, jo sirmā vecumā gan negribētos stāvēt jauniešu orķestra priekšā,” sirsnīgi smejas Mārtiņš Birnis. “Lai gan jāatzīst, ka jaunieši uztur garā un formā jaunu! Skolai, pilsētai un valstij orķestris ir vajadzīgs, jo esmu pārliecināts, ka skola, pilsēta un valsts ar spēcīgām orķestra tradīcijām arī pašas ir spēcīgas. Tas ieaudzina rakstura stingrību, disciplīnu, atbildību. Orķestris ir ilgtermiņa ieguldījums, kas noteikti dos atdevi un atmaksāsies daudzkārt, bet, lai to izprastu, ir jāmaina domāšana.”
Orķestra desmit gadu jubilejas svinību fotogaleriju var skatīt šeit, savukārt interviju ar Mārtiņu Birni var lasīt šeit.
