Lasīšanas laiks: 2 min
Ar Gruziju, kontrastu zemi, klātesošos ceturtdien, 29.oktobrī, Valmieras Tūrisma informācijas centra Ceļotāju stāstu vakarā iepazīstināja Līga Pommere, ģeogrāfe, gide un tūrisma aģentūras “Balt-Go” vadītāja.
Gruzija ir viena no senākajām kristietības valstīm pasaulē. Arī leģenda par karogu vēsta kristietības ienākšanu – tās pirmsākumi saistīti ar mūķeni, kurai, IV gadsimtā tur ierodoties, bijis no vīnogu zariem un pašas matiem gatavots krusts.
Arī laulību svinēšana pielāgota pareizticīgo paražām. Vairums iedzīvotāju ievēro gavēņu laikus, tāpēc, piemēram, oktobrī, kad vēl nav sācies gavēnis pirms Ziemassvētkiem, notiek daudz laulību ceremoniju.
“Gruzija bez baznīcām ir kā koks bez saknēm. Viesojoties šajā valstī, tās noteikti jāapmeklē. Jāatceras gan par galvassegu sievietēm, kā arī garajiem svārkiem daiļajam dzimumam un garajām biksēm vīriešiem. Dažās baznīcās pieejami lielizmēra apģērbi, ko var izmantot tie, kuri par šiem noteikumiem piemirsuši.”
No rīta pieskarties ledājiem, bet jau vakarā vērot saulrietu pie siltās Melnās jūras – tas ir tikai viens no kontrastiem. Blakus senais un modernais – ierasta parādība Gruzijā. Interesanti vienkāršā apvidū izskatās policijas vai citas valsts iestādes ēka, kas, apliecinot, ka cīņai pret korupciju jābūt caurspīdīgai, mēdz būt ar stikla fasādi.
“Gruzijā ir joks, ka dēla pirmais vārds nav “mamma”, bet gan “tosts”. Tie atšķiras no Latvijā teiktajiem. Īstenībā piedzerties nemaz nesanāk laiks, jo īsākais tosts skan apmēram desmit minūtes. Tie ir stāsti par dažādām tēmām,”
skaidro L.Pommere. Ierasts, ka, sakot tostu, vīrieši pieceļas, sievietes paliek sēžot. Sadraudzēšanās, kurai seko aicināšana ciemos, arī ir bieža parādība, turklāt jāņem vērā, ka visu uz šķīvja esošo nevajag apēst, jo tas namamāti apvainos. Viņai jāgatavo tā, ka ciemiņš ir labi paēdis, bet gardumi vēl pāri paliek. Turklāt viesi var ierasties, kad grib, bet prom iet, kad atlaiž namatēvs.
“Vīnogu sulā izmērcēti valrieksti, kas karājas kā gara desa – “Snickers” gruzīnu gaumē.”
Iecienīts gardums ir arī saulē kaltētas sulas, kuras ēd kā sulu pankūkas.
Ceļotājiem iespējams daudzkārt piedzīvot mirkļus, kad gribas teikt, ka Eiropā tā nenotiek, piemēram, neskaitāmas aitas uz šosejas, kuras apbraukt nav iespējams.
L.Pommere iesaka izbaudīt arī vīnogu talkas – lasīt, stampāt un gatavot vīnu.
“Vīnogas ir tik saldas, ka daudz nemaz ieēst nevar. Turklāt pēc tam ar plaukstām var mušas ķert, tik sulīgas un gardas ir vīnogas.”
Nākamajā Ceļotāju stāstu vakarā, kas plānots 10.novembrī, būs iespēja uzzināt, kāda Latvijas valsts karogam ir saistība ar Valmieru.
