Lasīšanas laiks: 6 min
Sestdien, 9.maijā, Valmieras Valsts ģimnāzija (VVĢ) atzīmēs 95.jubileju. Skolā pulcēsies tās audzēkņi, darbinieki, absolventi un viesi. 114 gadus senā pagātnē pirmā Valmieras skolotāju semināra audzēkņu grupa spēra soli pār ēkas slieksni, pirms tā skolas vietā pletās skaists priežu mežs. Ēkas sienas glabā abu pasaules karu ievainoto cerības, audzēkņu sapņus, kā arī vēl neatklātus noslēpumus. Par E burta formā, godinot evaņģēliju, celto izglītības iestādi portālam “Valmieras Ziņas” stāsta VVĢ vēstures skolotāja Ineta Amoliņa.
19.gadsimta beigās Latvijā zemnieki kļuva turīgāki un pieauga to iespējas izglītoties, bet trūka skolotāju, kuri viņus varētu apmācīt. Skolotāju semināri jau bija Rīgā un Kurzemē, tāpēc valdības pārstāvji lēma par tā nepieciešamību arī Vidzemē. Sākotnēji kā atbilstošākā vieta tika izvēlēta Valka, taču tur ierēdņi pieprasīja nesamērīgu augstu samaksu par zemes gabala iegādi. Valdības pārstāvjiem, ar vilcienu dodoties atpakaļ uz Rīgu, prātā ienāca doma, ka semināra ēku varētu būvēt Valmierā. Te domnieki bijuši ļoti atsaucīgi, par 900 rubļiem pārdodot ne tikai pļavu, bet arī priežu mežu Gaujas krastā.
“Nākamais uzdevums bija ēkas projektēšana. Liela izvēle nebija, jo cilvēkam, kurš to darītu, bija nepieciešams sertifikāts, kas ļauj projektēt izglītības iestādi. Darbu uzņēmās veikt Aleksejs Kizelbašs, kurš, pirmo reizi atbraucot uz priežu mežu, kur tagad slejas ēka, saskatīja te Dieva stūrīti zemes virsū. Tā arī radās ideju skolu būvēt E formā, godinot evaņģēliju.”
Pamatakmens likts 1901.gada 9.maijā. Neatbildēts jautājums ir, vai tolaik tika ierakta arī kapsula ar vēstījumu. Ir zināms vien tas, ka ēku iesvētīja kāds pareizticīgo mācītājs, kura runas melnrakstā lasāms, ka ar Dieva un cara svētību tiek celta lepnā Valmieras skolotāju semināra ēka.
“Uzreiz tika būvētas arī palīgtelpas: malkas šķūnīši, ledus pagrabs, pirts, kūtis sīklopiem un liellopiem. Mācības notika centrālajā ēkas daļā, bet spārnos bija dzīvojamās telpas audzēkņiem, dzīvokļi skolotājiem, direktoram. Protams, nebija ekskluzīvu apstākļu – skolā bija tikai divas izlietnes, kas bija jāsadala 150 audzēkņiem, kuru skaits vēlāk pieauga.”
Tolaik populāras bija pastkartes, kas tomēr nav precīzs vēstures avots, jo mode bija uzņemto bildi apstrādāt. Tā kā skola bijusi pieprasīts objekts un Valmierā darbojušies vairāki iespiedēji, pieejamas pastkartes, kur ēka ir ar pelēku, sarkanu un pat zilu jumtu. Kolorētos izdevumos skola atainota dažādos toņos, pat balta kā pils.
“Mācības sākās jau 1902.gadā vēl nepabeigtā skolas ēkā, jo Rīgas kungi steidzināja, ka nepieciešami jaunie skolotāji. Viena no galvenajām prasībām audzēkņiem bija apgūt kādu mūzikas instrumentu. Skolā bija daudz vijoļu, klavieres gan tika īrētas, tām naudu krāja paši audzēkņi. Dziedāšanu un orķestri skolā vadīja komponists Emilis Melngailis.”
Skolotāju seminārs darbojās līdz 1917.gadam, kad tā aiziešanu no Valmieras veicināja Pirmais pasaules karš. Latvijā tas sākās 1915.gada pavasarī. Jebkurā piefrontes pilsētā bija vajadzīgas lazaretes viegli ievainoties cilvēkiem, kā arī bēgļiem, lai apārstētu nelielus ievainojumus, pārsietu brūces un veiktu cita veida ārstēšanu, lai slimnīcas būtu pieejamas smagi cietušajiem cilvēkiem.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, audzēkņi no skolas tika evakuēti, bet mācības turpinājās dažādos šķūnīšos, sporta zālēs, mazās skoliņās. 1915.gada 25.maijā skolas telpās oficiāli tika atklāta kara lazarete ar ideju, ka te vieglus ievainojumus apkops karā iesauktajiem skolotājiem. Izglītības iestādes muzejā ir saglabājusies fotogrāfija, kā skola pārvērsta par skaistu sanatoriju.
“Tomēr karā cariskās armijas karavīri tika ļoti sakropļoti. Nevarēja atļauties šķirot cietušos. Lazaretē tika pārņemtas slimnīcas funkcijas, lai gan nebija atbilstoša personāla, aprīkojuma, pretsāpju līdzekļu. Meitenes, kuras bija pieteikušās par brīvprātīgajām, bija apjukušas un satriektas, redzot smagi sakropļotus ķermeņus, dzirdot cietušo vaimanas. Viena no medmāsām, nespējot to pārdzīvot, atņēma sev dzīvību. Tāpēc ir uzskats, ka šī dvēselīte te joprojām klīst.”
Lazarete beidza pastāvēt 1920.gadā. Ēkā sāka darboties Valmieras Valsts vidusskola. Tomēr darbu direktors Jānis Jansons sāka ar nopietnu iebildumu, ka audzēkņus nevar laist ēkā, kur joprojām ir slimnieki, kuri pārnēsā lipīgas slimības. Pēc cietušo nogādāšanas slimnīcā un sakopšanas darbiem 1920.gada 15.septembrī ēkā tika uzsāktas mācības.
Latvijas laika periodā dzīve skolā ritēja mierīgi, par to lasāms vairākos interesantos atmiņstāstos.
“Pienāk Otrais pasaules karš, un skola atkal pārtop par kara lazareti. Tā kā ir parādījušies jauni ieroči – dažādas sprāgstvielas, šoreiz būtiskākas pārmaiņas skar skolas izskatu. Ēkai ir lieli logi, tāpēc bija jānodrošina, ka pacienti ir pasargāti no stikla lauskām, tuvumā sprāgstot lādiņiem. Pirmā stāva logi tika aizbūvēti ar ķieģeļiem. Gaisma caur tiem no jauna iespīdēja tikai ap 1952.gadu, bet vēstures un fizikas kabinetos – 1990.gadu beigās, kad tika nojaukta ķieģeļu kārta.”
Šajā laikā rakstīta arī vēstule, kas lasītāju sagaidīja pēc 71 gada.
“2012.gadā, veicot renovāciju, tika atrasts unikāls dokuments, par kuru neviens pat nenojauta. Netālu no ķīmijas kabineta, zem sienas dēlīšiem tika atrasta vēstule, kas datēta 1944.gada 3.maijā. Karavīrs vācu valodā rakstījis draugiem, ka smagu ievainojumu ārstē Latvijā. Iespējams, viņš nepaspēja vēstuli nosūtīt, tāpēc paslēpa netālu no gultas. Varbūt viņš aizgāja mūžībā, bet kāds vēstuli atstāja ēkas sienās. Rakstītā ziņa apskatāma skolas muzejā.”
Interesanti, ka ne padomju, ne vācu okupācijas laikā mācības netika pārtrauktas.
“Mācību telpas tika atrastas Valmieras Viestura vidusskolā, draudzes namā, pamatskolā, kas kādreiz atradās Gaujas krastā. Savukārt mājturība notika malkas šķūnīšos pie pareizticīgo baznīcas. Piemeklētās telpas nebija piemērotas mācībām, bieži sliktā stāvoklī, tāpēc audzēkņi jokoja, ka caurie jumti astronomijas stundās nodrošina lūkotavu uz zvaigznēm.”
I.Amoliņa atzīst, ka, paliekot skolā ilgāk, kad noklust audzēkņu čalas, ir dzirdami soļi. Ēkā mājo divas dvēselītes. 1970.gadā telpās dzīvību atņēmis arī kāds skolēns, kuram bijušas garīga rakstura problēmas.
“Lai gan varam izskaidrot trokšņus, jo skola ir jau sena, dēļu grīdas čīkst, vienam te palikt nav omulīgi. Padomju laikos, kad bija obligātās dežūras, kolēģi skolā palika tikai pa pāriem vai arī aicināja līdzi dzīvesbiedru. Ir arī interesantas sakritības – signalizācija vairākas reizes ir nostrādājusi tieši liktenīgajā ģeogrāfijas kabinetā, tur arī bez iemesla ir sprāgusi kodoskopa lampa, nav interneta. Taču dvēselītes, kas te mājo, ir gaišas, tās skolu sargā.”
Savukārt pagrabstāvs, kur tagad ir garderobes, pieredzējis militārās apmācības 1980.gados. Bet pirms tam, direktora Pētera Kampara laikā, tur bijis baseins.
“Pagrabā tika izrakta iedobe, ieklāts milzīgs gumijas pūslis, ko piepildīja ar ūdeni. Tā skola tika pie sava baseina, tomēr ne visi tur drīkstēja peldēt. Tolaik direktors Pēteris Kampars, kurš arī dzīvoja skolā, bija iecienījis krosiņus vakaros. Audzēkņiem, kuri viņam piebiedrojās sportiskajā aktivitātē, bija atļauja apmeklēt baseinu.”
Skolotāja piebilst, ka ir ļoti daudz materiālu, kā skola būvēta, kā tērēta katra kapeika, cik ķieģeļu iegādāts, bet nevienā dokumentā neparādās, kur šie ķieģeļi ir ražoti, lai gan tolaik populāri bija kādā no māla veidojumiem iespiest ražotāja vārdu.
“Vēl kāda mīkla, par kuru atbilde joprojām nav rasta – kur palika pareizticīgo krusti, kas te bija, mācībām sākoties, bet tad pazuda – kas tos noņēma, kad, uz kurieni aizveda, nav zināms.”
Valmieras Valsts ģimnāzijas ēkas sienas glabā daudz stāstu un noslēpumu. Par dažiem no tiem ir izdevies atrast pierādījumus, uzklausīt atmiņstāstus un saglabāt cita veida liecības, daži, iespējams, vēl gaida atklāšanas mirkli. Tomēr katram ar skolu saistītajam ir savi stāsti, daži no tiem skanēs VVĢ 95.gadadienas salidojumā 9.maijā.
