Šī gada rudens un ziema vai ik dienu mūs pārsteidz ar jauniem siltuma rekordiem, sniega trūkums un globālā sasilšana ietekmē arī ziemas sporta cienītājus, bet sniegu un frīstaila trikus 3.februāra vakarā varēja skatīt kinoteātrī „Gaisma”, kur notika filmas „Oda” pirmizrāde un tikšanās ar filmas veidotājiem.
Filmas kompānija ir biedrība „SKLMNTI”. Tās dibinātājs un īpašnieks Einārs Lansmanis pirms filmas atzina, ka ir liels gods būt Valmierā, jo šeit mīl slēpošanu. No Valmieras nākuši daudzi pazīstami slēpotāji un treneri. Skatoties, kas notiek ārā, šajā vakarā gan grūti esot par to runāt…
Filmas sākums ir vēsturisks un mazliet mītisks. Skatītāji tiek aizvesti uz slēpošanas pirmsākumiem tūkstošiem gadu senā pagātnē, tiek rādīti alu zīmējumi, tad jau dokumentāli kadri no Norvēģijas, Zviedrijas, Lietuvas… Romantiska un sirreāla ir Sibīrijas ostjaku cilts teika par Piena Ceļu, kas esot Dieva slēpju nospiedumi debesīs… Un tad nāk mūsdienas, kur darbība norisinās divās vietās: telpā skatītāji satiekas ar Valmieras Drāmas teātra aktieri Paulu Iklāvu, viņa sapņiem un projekcijām galvā un uz papīra, bet otra ir pilsētvide un urbānā slēpošana, jo pilsēta ir būvēta kustībai, un izrādās – tā piemērota arī šādam sporta veidam, kur nav ātruma ierobežojumu. Kā filmā saka vecāka gadagājuma cilvēki – tā ir pašnāvība, tur var palikt bez galvas! Frīstails notiek pa trepēm un trepju margām, pāri uzrakstam “RĪGA”, nepabeigtās jaunceltnēs, puiši lec no jumtiem un cauri tukšām logu ailēm… Darbība notiek gan Igaunijā, gan Latvijā. Skatītāji atpazīst Tartu pilsētu, tiek izmantots arī Zilākalna skatu tornis un cilvēku pilnā Merķeļa iela pie Rīgas cirka. Šiem ekstrēmistiem slēpošana kļuvusi kā misija, kas pilna ar adrenalīnu. Neskatoties ne uz ko, slēpotājs vienmēr sapņo par slēpošanu. Un, lai gan filmas nosaukumā ir tikai trīs burti, tā ir „Oda slēpošanai” (oda – svinīgs slavinājums).
Pēc filmas noskatīšanās uz skatuves kāpa 8 azartiski puiši – Einārs Lansmanis, filmas režisori Ernests Cerbulis un Edvards Lansmanis, aktieris Pauls Iklāvs un citi. Skatītājiem tika sarīkots mazs konkurss ar balvām – piespraudīti un DVD. Jautājums – kurā filmas minūtē redzams Valmieras segments?
Filma tapusi 6 gadu garumā. Tam ir divi galvenie iemesli – ziemas un sniega trūkums, kā arī filmas veidotāju aizņemtība, jo filmas uzņemšana bija hobijs, ikdienā katrs strādā citā nozarē, citā profesijā un – vienā gadā nevar izdomāt to, ko var 6 gadu laikā!
Lai arī filmā ir elpu aizraujoši kadri un redzami arī vairāki kritieni, filmas uzņemšanas laikā neviens kaulu lūzums nav bijis un galvas joprojām visiem ir uz pleciem. Filmas sākumā gan ir brīdinājums šādus trikus neatkārtot, savukārt no skatuves izskan doma – Ticiet paši sev, un viss izdosies!
