Lasīšanas laiks: 5 min
Šodien, 22.jūnijā, Valmieras Kultūras centrā norisinājās Vidzemes Augstskolas (ViA) Vasaras izlaidums. Absolventu pulkam pievienojās 137 jaunie nozaru speciālisti.
Diplomus saņēma 34 Biznesa vadības, 39 Informācijas tehnoloģiju, 6 Mehatronikas un būvniecības, 29 Komunikācijas un mediju, 13 Pārvaldības un 16 Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes studenti.
Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš absolventiem novēl, nezaudēt to cīņassparu un motivāciju darboties, kāda viņiem ir bijusi studiju laikā, it īpaši, pēdējā gadā.
“Augstskolas absolvēšana nav viegla, jo prasības ir pietiekoši augstas. Ja šie jaunieši to ir paveikuši, tas pierāda, ka viņiem ir spējas. Tagad tikai atliek tās nezaudēt, un likt lietā – mācoties tālāk un strādājot. Tāpat novēlu jaunajiem speciālistiem, nezaudēt saikni ar augstskolu, un nākt pie mums jau kā nozaru ekspertiem, lai dotu padomus citiem studentiem.”
ViA absolventi dalījās pārdomās par augstskolā pavadīto laiku:
Diāna Vidberga, studiju programmas “Pārvaldība un inovācijas” absolvente: “ViA pavadītais laiks ir bijis kā amerikāņu kalniņi – ar augšām un lejām, ar uzvarām un zaudējumiem, ar priecīgiem un mazāk priecīgiem brīžiem. Interesantākais bija pirmais studiju gads, kad viss šķita jauns un nepazīstams – gan cilvēki apkārt, gan grūtāki uzdevumi, kuri jāpaveic, kā arī daudzās iespējas, kuras bija jāiemācās atrast un izmantot bez kautrēšanās, bez aizspriedumiem un ar apziņu, ka tu tomēr to visu vari, un neesi tik vājš, kā varbūt sākumā likās.
Šodien, atskatoties atpakaļ uz četriem Valmierā pavadītiem gadiem, tie, šķiet, paskrējuši nemanot – vēl pirms nedēļas ievācos kopmītnēs, un tagad jau jāsaņem diploms.
Tagad, kad pēdējo dienu esmu studentes lomā, saprotu, ka noslēdzies svarīgs posms manā dzīvē. Gribētos, lai kaut uz mirkli laiks skrietu mazliet lēnāk, tomēr es nebaidos no tā, ko nākotne nesīs, jo ViA man ir devusi gana spēcīgu rūdījumu.”
Loreta Jargane, studiju programmas “Komunikācija un sabiedriskās attiecības” absolvente: “Četri gadi pagājuši nemanot. Uzsākot studijas, protams, pārņēma nebijušas emocijas, kā nu būs? Kā iejutīsies? Taču pavadītais laiks ViA saistās ar dažādiem pozitīviem notikumiem un, ticiet man, augstskolā piedzīvotais rada citādu skatījumu uz dzīvi. Sākot ar vienas kājas iekāpšanu “lielo” – patstāvīgajā dzīvē, līdz pat jaunām zināšanām, kas iekrātas šo gadu laikā. Esmu ļoti pateicīga visiem pasniedzējiem, lektoriem un vieslektoriem, kas man sniedza iespēju iegūt zināšanas un jaunu pieredzi, ko attīstīt turpmāk. Tāpat arī atzinīgi novērtēju sniegtās praktiskās iemaņas, kas noderēs turpmāk darba tirgū.
Paldies, augstskolas darbiniekiem un visiem, visiem, kas nes šīs augstskolas vārdu. Lepojos, ka studēju un absolvēju tieši Vidzemes Augstskolu!
Taču, ja runa ir par izlaidumu un tā gaidīšanu, tad no savas pieredzes, novēlu ik vienam jau savlaicīgi plānot visus darbus. Iespējams grūtības rada tas, ka izlaidums ir teju teju pirms Līgo svētkiem, kas sarežģī visu plānošanu nedaudz vairāk, bet nenoliedzami gatavošanās un pucēšanās darbi iekšēji rada patīkamu satraukumu, tomēr, apziņa, ka noslēgsies kāds svarīgs posms manā dzīvē liek sirdij trīcēt. Sveicu visus absolventus šajā zīmīgajā notikumā un, lai izdodas iecerētais arī turpmāk! Renāra Kaupera vārdiem sakot: “Viss ir tieši tā, kā Tu vēlies!”
Lote Lārmane, studiju programmas “Mediju studijas un žurnālistika” absolvente: “Izlaidumu es negaidīju, jo gaidīt, nozīmē, sēdēt uz vietas. Šo izlaidumu es izcīnīju, sākot ar literatūras pārskatiem, negulētām video montāžas naktīm, gada projektiem, praksēm, referātiem, prezentāciju kalniem un galu galā ar pašu bakalaura darbu – un tā pat ir darījuši arī mani kursabiedri. Šī nav diena, kura notiek nejaušības pēc – tas ir četru gadu darbs, gan mūsu, gan pasniedzēju, gan atbalsta personāla. Manā kursā absolvē mazāk kā puse no tiem, kas sākumā iestājās, – un tie, kas ir tikuši līdz galam, ir varoņi un izdzīvotāji. Daudziem patīk iesmiet par bakalaura nozīmi cilvēka dzīvē, ka tas nav nekas liels, bet šobrīd tas ir viens no lielākajiem kalniem, ko esam pārvarējuši, un šo nozīmi nedrīkst samazināt.
Studēt Vidzemes Augstskolā nebija viegli, un tas ir labi, jo tu kaut ko iemācies tikai tad, kad ir grūti.
Vēlos pateikties pasniedzējiem par virzību un kursabiedriem par emocionālo atbalstu. Ja man izlaiduma dienā pateiktu, ka šis neskaitījās, un man viss ir jādara vēlreiz, es droši vien aiz šausmām zaudētu valodu, bet es nenožēloju neko, kas jau ir padarīts, un esmu pateicīga, ka ir tāda Vidzemes Augstskola, kas man ir tik daudz devusi, lai es varētu doties tālāk.
Velta Ziediņa, studiju programmas “Tūristu gids – ceļojumu un pasākumu organizators” absolvente:
“Pēc četriem, Vidzemes Augstskolā pavadītajiem gadiem, izjūtas ir divējādas – no vienas puses – ļoti liels gandarījums, ka studiju periods noslēdzies ar teicamiem rezultātiem, un tagad kādu laiku varēšu pelnīti atpūsties, nedomājot par nekādiem pienākumiem un citām lietām, taču no otras puses – tik ļoti esmu apradusi ar lekcijām, studentu vidi un nepārtraukto darbošanos, ka šķiet neiespējami dzīvot citādāk, tāpēc vismaz pagaidām sliecos uz to, ka septembrī studijas turpināšu (vēl gan nezinu, vai tepat Valmierā, vai kādā citā no Latvijas augstskolām).
Pēdējā laikā nereti savā prātā pārcilāju studiju gadus un nenoliedzami varu atzīt, ka gājis gluži kā pa amerikāņu kalniņiem – ļoti patīkamām virsotnēm sekojuši kritumi, tad atkal vērojams progress utt., tomēr vērtējot šo laiku kopumā, visvairāk atmiņā palikušas pozitīvās emocijas, kas saistītas gan ar lekciju ietvaros, gan ārpusskolas aktivitātēs piedzīvoto – lauku dzīves prakses, ViA baļļu organizēšanu un kursa kopējos pasākumi – tos varu minēt kā dažus no sev nozīmīgākajiem piemēriem.
Ja jānosauc kāda lieta, kas man pēc absolvēšanas pietrūks, tad pirmajā vietā viennozīmīgi ir studiju biedri un pasniedzēji, jo tieši viņi bija tie, kuri nenogurstoši mani iedvesmoja, motivēja un piešķīra krāsas reizēm tik drūmajai ikdienai. Tāpat ilgošos pēc fantastiskajiem ViA pasākumiem, kas vienmēr paskrēja vēja spārniem, un ļāva pieklājīgi atvilkt elpu studiju starplaikos. Un bibliotēka… piemērotākas vietas mācībām, šķiet, nav visā pasaulē! Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, tomēr mani nepamet sajūta, ka tas nav nepieciešams, jo mani un Vidzemes Augstskolas ceļi kādu laiku vēl nešķirsies.”
