Lasīšanas laiks: 3 min
Ik gadu 14. jūnijā Latvijā notiek dažādi atceres pasākumi, lai godinātu vairāk nekā 15 000 iedzīvotājus, kurus 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju deportēja uz Sibīriju. To vidū bija visdažādākie cilvēki – ģimenes, kurās vīriešus atšķīra no sievietēm, bērniem un vecvecākiem – , kuriem nebija izvēles iespēju – doties vai nē.
Par izsūtīšanu toreiz nerunāja, un cilvēki nezināja, ka viņus sagaida šāds liktenis, lai arī jau 1939. gada oktobrī tika dota pavēle par cilvēku izsūtīšanas kārtību no Baltijas valstīm, un izsūtīto saraksti tika sastādīti jau 1941. gada ieskaņā. Toreiz, vadoties pēc sastādītajiem sarakstiem, bija paredzēts realizēt otru izvešanu, taču ieceri izjauca vācu armijas uzbrukums Latvijas teritorijā 22. jūnijā.
Viena no deportētajām ģimenēm ir Caunīši, kuri tika izsūtīti uz Krasnojarskas apgabalu un, lai kā arī cerēja, Latvijā tā arī neatgriezās.
“Dzīve ir nežēlīga, tā neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Ir brīnums, kā vēl esam pie prāta. Kā liktenis vadīs, tā dzīvosim, pazaudēto vairs nekad neatgūt. Neesam jau vienīgās, kurām dzīve ir izārdīta. Daudzreiz iedomājos, ja vēl ilgi tā jādzīvo, tad gribētu pazust no zemes virsas,” savās vēstulēs pārdzīvojumos Latvijā palikušajai ģimenei dalījās Caunīšu ģimenes sievietes.
Toreiz izsūtītajiem neklājās viegli. Deportācijai neminēja iemeslus, tam nebija pamatota sprieduma. Tā kā varas iestāžu līmenī tas bija kā tabu, pēc palīdzības griezties nevarēja. Izsūtīti tika tie cilvēki, kuri bija veikuši tā saukto “pretpadomju aģitāciju”, kā arī valstsvīri, politiķi, turīgākie pilsoņi. Jāmin, ka deportēja uzreiz visas ģimenes, sievietes, gados vecākus iedzīvotājus un bērnus sūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, bet vīriešus uz GULAG nometnēm, kurās nācās izciest vai nu labošanas darbus, vai nāves sodu.
Izdzīvojušie deportētie lielākoties Latvijā varēja atgriezties piecdesmito gadu beigās, bet viņi par to sapņoja jau kopš izsūtīšanas.
“Pat slimos, kas ir prasījušies uz mājām, nelaiž, bet atļauj braukt tik uz augšu, uz citu apgabalu. Tā kā jā, kas nāks priekš visiem, tad kaut kas notiks, bet pagaidām jāsēd vien te tai odu un mošķu perēklī,” vēstulē raksta Kristīne Caunīte.
Tā bija vasaras nakts, kad pie cilvēkiem mājās ieradās Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvā grupa kopā ar vietējiem padomju varas pārstāvjiem, miliciju un kompartijas biedriem un lika doties ceļā. Tos, kuri izdzīvoja ceļā līdz Sibīrijai, gaidīja grūti laiki – aizbraukuši teju bez nekā, viņi darīja visu, lai izdzīvotu kā vasaras periodos, tā ziemā, kad aiz loga valdīja bargs sals.
“Patreiz esam veselas, pašas brīnāmies, kā patiešām Dieviņš mūs sargā un vada katrā vietā. Sals pie mums pieturas aizvien 50 līdz 60 grādu, tad var teikt, ka acis sprāgst no pieres laukā, aukstums ir nežēlīgs un bieži apsaldējamies. (..) Kaut aukstums stindzina vai sniegputeņi plosās, mūsu vienīgais darbs – braukt dienu no dienas ar saviem mīļajiem zirgiem. (..) Paulīna, cilvēki jau ir ļoti ļauni, bet tāpēc var teikt, ka zirdziņš ir kādreiz labākais draugs,” sāpes un pārdzīvojumus uz papīra mājās palicējiem pauž Kristīnes meitas Irēna un Vilma,
“daudzreiz uznāk tāds dzīves apnikums, ka gribas ķert visas skrandas un mest ugunī. Strādājam kā tādi muļķi, bet nopelnīt neko nevaram, vai kādreiz ko labāku redzēsim, nezinām.”
Par daudzu izsūtīto likteņiem vēsture klusē, taču skaidrs ir viens – viegli neklājās nevienam. Sāpes, bads un cīņa par izdzīvošanu skāra ne tikai latviešus, bet arī mūsu kaimiņzemju iedzīvotājus lietuviešus un igauņus. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu, Latvijā atgriezās vien retais.
