Latvijā viss ir klusi un mierīgi. Jau astoņus gadus dzīvojam relatīvā iekšpolitiskā mierā. “Lietussargu revolūcija” un “Bruģa revolūcija” 2009.gada 13.janvārī ir vēstures mantojums. Ekonomiskās krīzes šoks ir pārgājis, ekonomiskās taupības jostas palaistas vaļīgāk, “vainīgie” publiski nozākāti, bet sabiedrības aktīvākā daļa savas emocijas pārnesusi uz sociālajiem tīkliem.
Politiskās elites zākāšana elektroniskajos medijos ir sava veida emocionālā izlādēšanās, tvaika nolaišana un raganu medības. “Viss ir slikti” nav tikai sabiedrības noskaņojumu paudošs sauklis, tas ir nācijas garīgā vājuma izpausme. Ne tikai skorpions mēdz tēmēt savā indīgajā astē, to ikdienā darām arī mēs. Latvijas politiskās virtuves katliņš vārās uz mazas liesmas, vāciņš necilājas un putra nepiedeg. Tik mums tas diezgan vienalga, jo politisko partiju reitingi liecina, ka atrast politiski simpātisku partiju ir vēl grūtāk, kā izvirzīt cienīgu kandidātu “Eirovīzijas” šovam.
Pašvaldību vēlēšanas Latvijā šķiet nozīmīgākais politiskais “Olimpiskā cikla” notikums. Saeimas vēlēšanas un to rezultāti ierindas vēlētājam ir drīzāk urdošas intereses objekts, ne mērķis vai politiskās propagandas triumfs. Savukārt pašvaldību vēlēšanas un to rezultāti krietni ciešāk skar katras pilsētas vai novada dzīvi. Ja Saeimas vēlēšanās dominē partiju lozungi, tad pašvaldību vēlēšanās virsroku ņem personību auras, emocionālās simpātijas un katra vēlētāja gaidas. Personību “lokomotīves” velk vēlētāju sarakstus, publiskā komunikācija veido emocionālās simpātijas, bet gaidas ir vēlamā sociāli ekonomiskā gaisotne. Piederības izjūta un lokālais patriotisms cilvēkus saista vairāk nekā abstrakti valstiski simboli vai norises. Tāpat pašvaldības politiķu pieejamība, popularitāte, veiktspēja un taisnīguma izpratne vēlētājam ir krietni nozīmīgāka par bezpersoniska, atsvešināta un politiski angažēta Saeimas frakcijas deputāta darbošanos. Vēlam savējos! Lai cik naiva dažkārt nebūtu pašvaldības vēlētāju argumentācija, tā sakņojas personīgajā pieredzē, kopienas pašapziņā un personību spēka novērtēšanā. Daudzu pašvaldību vēlēšanu rezultāti jau ir zināmi. Politiķi ir dziļi laiduši saknes pašvaldību sociāli ekonomiskajā vidē, iebarojuši, iesaistījuši vai iebaidījuši sabiedrības krējumu, kas veido sabiedrisko domu noteiktā apdzīvotā vietā. Opozīcija parasti ir simboliska, lai tikai veidotu demokrātiskas izvēles iespējas ilūziju.
Latvijas vēlētāju jeb elektorāta saimi var iedalīt vismaz četrās specifiskās grupās.
Pirmie ir apolitiski noskaņotie vai atstumtie ārpus sociālo aktivitāšu robežām. “Nepiedalījos, neiesaistījos un netiku ietekmēts” – tā var teikt visi, kuriem vēlēšanas ir Bingo loterija, nesaprotams sociāls fenomens vai mulsinošs traucēklis ikdienas fizioloģisko vajadzību apmierināšanai. Nevainosim viņus – izstumtajiem ir cits redzes leņķis, citas autoritātes un samarieši. Politiskie solījumi izstumtajam ir fantāzija par tēmu, kurā nav vietas pasakai par zelta zivtiņu. Mēs nebalsojam, jo mūsu balsīm nav svara. Politiskajā virtuvē mums nav pieejamu ēdienu.
Otrie ir nemainīgie skeptiķi, kuri netic nekad un nevienam. Skeptiķi ir tie, kuri parasti balso pret, svītro nīstos no sarakstiem, ķēpā vēlēšanu biļetenus un aplej ar samazgām ikvienu, kurš neiekļaujas politiskā eņģeļa tēlā. Latvijā tādu ir daudz. Skepse pret visu ir universāls līdzeklis paša viedokļa iztrūkuma dzēšanai. Nesaprotu, tāpēc nepieņemu un noliedzu.
Trešie ir sociāli atbildīgie. Atbildīgie lasa priekšvēlēšanu bukletus, piedalās diskusijās, analizē statistiku un veido savu viedokli. Tas absolūti nenozīmē, ka viedie balso par labākajiem, gudrākajiem un ilgtspējīgākajiem. Analīze ir tikai process, kas kairina smadzeņu šūnas. Analīze ir tikai krustvārdu mīklas risināšanas process, kura rezultātā rodas nekam nederīgs produkts: paštīksmināšanās, apmierinātība ar sevi un savām unikālajām zināšanām. Sociāli atbildīgais ir nasks vēlētājs ar savas balss nozīmīguma apziņu. Tas kā romiešu patricietis gladiatoru arēnā ceļ augšā īkšķi vai vērš to uz leju. Tev, politiķi, dzīvot vai mirt.
Ceturtie ir parastie. Vēlētāji “vulgaris”. Parastie palasa priekšvēlēšanu programmas, paklausās kaimiņu viedoklī, pavētī sociālo tīklu noskaņojumu un padomā loģiski. Loģiski, ka labi cilvēki ir labāki nekā sliktie, loģiski, ka “vecis” ar vārdu un autoritāti var izdarīt vairāk, nekā jaunievēlēts pienapuika. Loģiski, ka sastrādājusies komanda var izdarīt vairāk, nekā jauns un konfrontējošs grupējums. Loģiski, ka par spējām vairāk liecina darbi, ne vārdi. Loģiski, ka vecie iesūno un tiem ir vajadzīgas jaunas asinis.
Varat nebalsot. Jums šķiet, ka nekas nemainīsies. Tikai nebalsojot, jūs arī balsojat. Nebalsot, nozīmē atturēties. Atturēties nozīmē atdot iniciatīvu citiem. Nebalsot nozīmē izteikt attieksmi. Vai tad maz pašvaldību elitē mazspējīgu, mantrausīgu, nekompetentu cilvēku? Ja es nebalsoju, tad mana balss tik un tā ir mīnuss vai pluss. Tie, kas nebalsoja ASV prezidenta vēlēšanās vai Lielbritānijas “Brexit” balsojumā, tagad var tikai kost elkoņos. Klusēšana ne vienmēr ir zelts. Vilciens ir aizgājis bez viņiem. Nav pat svarīgi, kurp dodas vilciens, ja tu stāvi uz perona. Nepaliec stacijā, vēl ir brīvas biļetes!
Jāiet vēlēt, lai Valmieru nepārvērš par autostāvvietu!
Protams, ka jāiet vēlēt! Jāpadomā par kuru kandidātu. J.Jakovīns ir lielisks mūsu ģimenes ārsts, es par to balsošu, bet, arī J.Baiks mūsu pilsētā, daudzu gadu laikā, ir darījis daudz labu darbu, jo pašvaldības izpilddirektoram bija liela atbildība par mūsu pilsētas labiekārtošanu (ielas, tilts, u.c.). Protams, ka J.Baiks viens to nevarēja paveikt, bija arī komanda, kas atbalsīja visus šos darbus.
… cik kvalitatīvā var būt veselības aprūpe, ja pacientu skaits ir 8000??? ja nav laika iedziļināties arī domes dokumentos, un īsti nav nojēga par ko jābalso…? kāda jēga ir no tāda deputāta? Ceru, ka beidzot tie n-tie pacienti apdomāsies.