Lasīšanas laiks: 3 min
Jau piektdien, Valmieras svētku pirmajā dienā, valmierieši un pilsētas viesi varēja baudīt daudzveidīgu programmu. Valmieras muzeja Izstāžu namā tika atklāta spilgta un dinamiska Klāva Lora gleznu izstāde “Sabotāža II”. Kā atzina muzeja direktore Iveta Blūma, jūlija izstādes vienmēr ir veltījums pilsētas svētkiem. Oficiāla atklāšana gan izpalika, bet muzeja vēsajās pagraba velvēs varēja iepazīties ar vēl vienu izstādi – „Mājā un sētā”, savukārt bijušās katlumājas ēkā varēja skatīt Valtera Poļakova foto izstādi „Piedzimis piederīgs?”.
Kas ir Klāvs Loris un kas ir sabotāža? Mākslinieks dzimis 1988.gadā, mācījies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, bet 2014.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju. Kopš 2007.gada viņa kontā ir astoņas personālizstādes un vairāk nekā 20 grupas izstādes Latvijā un ārzemēs. Jāteic, ka Valmiera var būt lepna un pagodināta, jo šī Klāvam ir pirmā izstāde ārpus galvaspilsētas. Neraksturīgi māksliniekiem šo izstādi viņš pats arī iekārtoja. Skatītāji bieži vien neaizdomājas, bet Izstāžu namā lielformāta darbi ienāk salocīti un sarullēti daudz mazākā formātā, jo nav ne atbilstoša transporta, ne durvju, lai telpās ienestu 3×3 metrus lielus darbus.
Sabotāža ir apzināta kā izjaukšana, nodarot kaitējumu, izvēršot pretdarbību utt. Klāvs atzīst, ka lielākā sabotāža notiek viņā pašā, un katra glezna ir ļoti personiska. Kopumā Izstāžu nama divos stāvos ir tikai 13 Klāva gleznas, bet tās piepilda telpu un, kā muzeja darbinieces ievērojušas, katru reizi gleznās var ieraudzīt ko jaunu. Mākslinieks nestrādā tikai ar eļļas un akrila krāsām, viņš izmantojis arī tādus netradicionālus materiālus kā paklāju līmi un glitera pulveri.
Labs papildinājums izstādes atklāšanā bija deju performance divu meiteņu izpildījumā. Beatrise Anda Ozoliņa un Loreta Šperliņa-Priedīte kopā darbojas jau vairākus gadus, bet tikai tagad, pēc iedvesmojošas sarunas ar mākslinieku Klāvu, tikušas pie dueta nosaukuma – „Viņās ir medūzas” (tāds ir arī gleznas nosaukums).
Pēc karstās jūlija svelmes patīkams vēsums valdīja muzeja pagrabstāvā. „Mājā un sētā” – īsti latviska izstāde senās noskaņās, kur galvenie atslēgas vārdi ir piens, maize, pūrs, gaisma un veļas diena. Māla trauki, koka karotes, dzirnakmeņi, pūra lādes, ap 70 gludekļu – šie un citi priekšmeti liecina par to, ka senajos laikos dzīve bijusi mierīgāka, bet darbi – grūtāki. Tika ievēroti principi, kas raksturīgi arī mūsdienu pasaulē: ilgtspēja, dabīgi vietējie materiāli un bezatlikumu ražošana.
Valmieras bijusī katlu māja tagad ieguvusi jaunu nosaukumu – „Kurtuve”. Šī industriālā vide pakāpeniski pārtop par laikmetīgās mākslas telpu un sestdien, 23. jūlijā, plkst. 14.00 tiks atklāta fotogrāfa Valtera Poļakova un idejas autora Pētera Martukāna izstāde „Piedzimis piederīgs?”. Kāpēc jautājuma zīme? Tāpēc, ka mēs visi gribam būt un esam kam piederīgi – ģimenei, bērnudārza grupiņai, darba kolektīvam… Jautājums arī ikvienam no mums – kas ir „normāls” cilvēks? Kā mēs pieņemam vai nepieņemam citādo? Manuprāt, fotogrāfijas ir lieliskas, bet būtiski ir arī iepazīties ar grāmatu un izlasīt stāstus, kas atrodas blakus 20 portretiem. Tās ir atziņas par dzīvi un vērtībām, tie ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem: piecgadīgais Alekss un Samanta, 40 gadus vecais gleznotājs Modris. Tie ir Kaspars un Deniss, kuri pieņemti audžuģimenēs, Sandris, kurš kopš 8 gadu vecuma dzīvo aprūpes iestādēs, Ženija, kuras galvenais saziņas līdzeklis nav vārdi, bet smaids un žesti…
Valters Poļakovs ir profesionāls fotomākslinieks ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Par savu darbu un fotomākslu viņš saka:
Nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka fotogrāfija kā māksla ir sastingusi, kas ietver sevī apstādinātus mirkļus, nedzīvus tēlus. Manuprāt, laba fotogrāfija “runā” ar skatītāju, tā stāsta par cilvēku likteņiem, viņu jūtām un pārdzīvojumiem.
