Lasīšanas laiks: 5 min
Viņa zina īstumu un beznosacījuma mīlestību. Ķepas un mīļās acis metas pretī tā, it kā būtu pagājusi mūžība kopš satikšanās, dāvina zariņu kā lielāko dārgumu. Siltais kamoliņš pieglaužas, atpogājot visas oderes, – baiļu, neziņas, skumju, nesaprašanas. Visu redz mīļās acis. Un mēs tajās sevi bez oderes. Viņa zina īstumu un beznosacījuma mīlestību.
2022. gada 19. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma kanisterapijas speciāliste, kinoloģe Ingūna Tihomirova, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
Suņu dāma – lasīšanas skolotāja. Kādam šāds uzsaukums var šķist neparasts, taču ne Valmieras bibliotēkas mazākajiem apmeklētājiem, jo patiešām tur notiek lasīšana kopā ar suni. Suns – terapeits, labākais draugs, uzticības persona. To ik dienu pieredz Ingūna Tihomirova, uzsverot, ka suņa beznosacījuma mīlestība un patiesās emocijas spēj nobrucināt daudz šķēršļu, kas kādu iemeslu dēļ kavē cilvēka labsajūtu vai pat atveseļošanos. Ingūna ar suņiem kanisterapeitiem dodas gan uz bibliotēkām, gan skolām, kur suns ir atbalsts mācību procesā, gan arī pie klientiem, kuriem suns palīdz atveseļoties vai pārvarēt kādas dzīves grūtības.
“Kanisterapija ir terapijas veids, kurā galvenais palīgs ir suns. Viņš ir centrālais tēls jebkurā uzdevumā, motivācija klientam sadarboties, kaut ko jaunu iemācīties vai atcerēties jau apgūto, iedrošinājums. Tas ir ļoti labs terapijas veids, lai sagatavotos citām terapijām, piemēram, ja cilvēks nevēlas kontaktēties, kanisterapijas laikā suns rada drošības sajūtu, palīdz atvērties, lai cilvēkam būtu vieglāk turpināt atveseļošanos cita terapeita vadībā. Kanisterapija ir arī laba metode, lai diagnosticētu problēmu, kuru, iespējams, cits speciālists nevar izdarīt, jo klients nevēlas komunicēt ar svešinieku. Taču, klientam esot ar suni, kurš neuzdod jautājumus un vienkārši priecājas par kopā būšanu, varam veikt novērošanas procesu un tādējādi saprast, kāds būtu piemērotākais veids, lai cilvēkam palīdzētu. Nozīmīgs kanisterapijas veids ir arī asistētā pedagoģija, uzlabojot mācību procesu izglītības iestādēs. Kanisterapija ir universāla, tādējādi var būt nozīmīga atbalsta terapija pirms citas terapijas vai kopā ar to, tādējādi speciālista darbu padarot vieglāku un interesantāku,” stāsta Ingūna Tihomirova.
Par kanisterapeitu suns kļūst, piedaloties mācību procesā un nokārtojot eksāmenu. “Vislabākais variants ir, ja suns nav jāpielāgo kanisterapijai, bet jau kā kucēns aug un iepazīst pasauli, zinot, ka vēlāk kādam būs nozīmīgs atbalsts. Vēlos uzsvērt, ka kanisterapijas suņi netiek dresēti, viņi nav bezierunu paklausības darbarīki. Visi suņi nevar būt kanisterapeiti, bet gan tie, kuriem dabīgi piemīt vēlme būt kopā ar cilvēkiem, kuriem kopā būšana ar klientiem sagādā prieku, kuriem ir degsme nepārtraukti apgūt ko jaunu. Tikai laimīgs suns, kurš no brīvas gribas atrodas telpā kopā ar klientu un viņam tas patīk, spēj sniegt maksimālu labumu. Diemžēl ir pieredzēti gadījumi, ka suns eksāmenu nokārto ļoti labi, jo visu ir teicami apguvis, bet viņš no tā negūst prieku, saskarsme ar klientiem ir mehāniska, bez enerģijas apmaiņas. Agrāk vai vēlāk šāds suns izdeg.”
Mācot suni, ir jāzina, ar kādu mērķauditoriju viņš strādās. Mācību uzdevumi atšķirsies, ja, piemēram, suns kā terapeits strādās ar pirmsskolas vecuma bērniem vai dosies pie senioriem pansionātos, vai strādās ar cilvēkiem, kuriem ir kāda saslimšana. “Attiecīgi arī būtu jāpiemeklē atbilstošas šķirnes suns, apzinot, kādas rakstura īpašības ir konkrētās šķirnes suņiem. Vislabākais variants ir meklēt kucēnu kādā speciālā audzētavā, kas ar to nodarbojas profesionāli, kur kucēni ir kopā ar cilvēkiem. Reizēm atlase notiek, sākot strādāt jau ar kucēna māti. Kucēns iziet mācību programmu, pēc 42 dienām tiek veikts tests, atlasot potenciālos kanisterapijas suņus. Nonākot pie jaunajiem saimniekiem, viņiem ir jāzina, kādā jomā suns darbosies, jo mācības turpinās nepārtraukti. Saimniekam suns ir jāmotivē draudzēties ar cilvēkiem, jāsocializē. Katru dienu sunim ir jāiemācās kas jauns vai jāierauga jauna lieta, jāsasmaržo tā. Sešu mēnešu vecumā pirmo reizi var kārtot kanisterapijas testu. Es cieši turos pie pārliecības, ka sunim eksāmens ir jāveic reizi gadā, lai novērtētu, vai šāda darbošanās viņam patīk, vai nav novērojama izdegšana, vai pietiek resursu. Lai strādātu ar suni, cilvēkam ir jābūt pacietīgam, ar labām novērošanas spējām, kas ir svarīgi klienta progresa novērtēšanai un atbilstošu uzdevumu piemeklēšanai sunim.”
Ingūna stāsta, ka dotību vēsturē, literatūrā un gleznošanā dēļ ģimene vēlējās, lai izvēlas profesiju kādā no šīm nozarēm. “Cik sevi atceros, mani interesējuši dzīvnieki. Mans sapņu darbs bija dzīvnieku pieskatītāja. Kad iegādājos pirmo suni, sapņoju piedzīvot tādus laikus, ka uz darbu var doties kopā ar suni, strādāt kopā, kopā kaut ko darīt sabiedrības labā. Tas pierāda, ka domas transformējas, ka enerģija kādā brīdī paliek tik bieza, ka viss piepildās.”
Par kanisterapiju Ingūna uzzināja, dodoties pieredzes apmaiņā uz Poliju. Saimnieki, kuru suņi strādāja ar bērniem skolās, notestēja Ingūnas suņus un atzina par piemērotiem kanisterapijās mācībām. Turpinot mācības un uzzinot dažādus pasaules pieredzes stāstus, atrasta informācija par suņiem bibliotēkās. Tas bija populāri pasaulē, bet Latvijā – jaunums.
“Cilvēki no suņiem var mācīties beznosacījuma mīlestību. Kad esi dusmīgs vai ir slikts garastāvoklis, suņa attieksme pret tevi nemainīsies. Otrs – uzticība, suns nekad tevi nenodos. Un, protams, dzīvesprieks. Tas ir ļoti svarīgi spēt priecāties par dzīvi, par katru mazo sīkumiņu šeit un tagad. Laikam esmu piedzimusi ar ņūfaundlendieti sirdī.”
Apbalvojums “Valmieras novada Goda pilsonis” ir lepošanās ar līdzcilvēkiem un pateicība par sirds darbu un iedvesmošanu. Par to, kas Ingūnai ir lepošanās vērts, viņa saka: “Lepojos ar to, ka, mainoties dzīves situācijai, statusam, spēju joprojām just līdzi cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Reizēm mēs pierodam vai neieraugām apkārt notiekošo, bet ir ļoti svarīgi saglabāt cilvēcību, un to māca suņi. Iespējams, tādēļ man izdodas kanisterapijā palīdzēt dziļi. Un arī bērnišķīguma saglabāšana. Kopā ar suni to ir vieglāk izdarīt.”
