Lasīšanas laiks: 7 min
“Muzejs ir gan pamats, sākums, gan turpinājums. Tā nav tikai pagātnes pētīšana, jo viss, kas ar mums pašlaik notiek, ir jau vēsture. Un mūsu lielais uzdevums ir atlasīt to, kas nākotnes cilvēkiem un sabiedrībai būs svarīgi,” sagaidot Valmieras muzeja 60.gadadienu, stāsta muzeja direktore Iveta Blūma.
“Tādu profesiju, kas aicina paredzēt un domāt, kā cilvēki mūs vērtēs pēc 200, 300 un vairāk gadiem, nav daudz. Glabājam informāciju par bijušo Valmieras rajona teritoriju, pēdējos gados aktīvāk apkopojam ziņas par Valmieru, tās cilvēkiem, notikumiem, kā izskatāmies Latvijas un plašākā mērogā. Veikt atlasi nav viegls uzdevums, bet tas ir jādara, jo muzeja glabāšanas iespējas nav bezizmēra. Tāpēc brīnišķīga ir muzeju draudzība, sadarbojoties pētījumu un krājuma apmaiņā, tas ļauj pilnīgāk parādīt vēstures ainu,” skaidro I.Blūma, pateicoties visiem, kuri vēstures liecības dāvina muzejam, tādējādi ļaujot tālāk nodot stāstus par mums pašiem.
“Protams, ka ir tāda muzejnieku sāpe, ja uzzinām, ka kādas senlietas, ko cilvēks uzskatījis par nevērtīgām, tiek izmestas. Līdz ar tām nebūtībā aiziet arī kāds stāsts. Tas, kas mums pašlaik šķiet pierasts un pat nevajadzīgs, nākotnē liecinās par mūsu dzīvi, paradumiem.”
Un ko rakt vēl ir ļoti daudz. Gan tiešā nozīmē, jo Valmieras zemes dzīles joprojām slēpj simtiem gadu senus stāstus, gan arī pārnestā – ar rūpīgu un pacietīgu darbu dokumentos un arhīvos var atrast izcilas “pērles”. “Muzeja darbiniekam jāprot ieraudzīt lietu un vēstures unikālie stāsti. Tie jāmeklē pie cilvēkiem, pētniecības institūcijās, arhīvos. Bet reizēm atrodam arī tepat. Maršnera mājas, viena no muzeja ēkām, šķūnī, kur mētājās iedzīvotāju atstātā lūžņu un atkritumu kaudze, atradām gleznu. Pēc notīrīšanas un restaurācijas izrādījās, ka tā ir atpazīstama latviešu mākslinieka Nikolaja Breikša glezna. Tā ir ļoti savdabīga – abpusēja, ar īpaši veidotu rāmi, lai gleznu patiešām varētu aplūkot no abām pusēm. Turklāt tā ataino Valmieras muzeja teritorijā esošās ēkas.” Turpinot pētniecību ārvalstu arhīvos, piemēram, Prūsijas Slepenā arhīva datubāzēs, kur glabājas agrāko ordeņzemju dokumenti (12.–19.gadsimts), ir iegūti mākslinieku Drossu 1858. un 1875.gada meistarapliecības. Tās pierāda, ka Valmierā šajā laika pastāvējusi galdnieku un gleznotāju brālība. Turklāt apliecība ir ļoti skaista – ar detalizētu Valmieras panorāmu un skatu uz Sv.Sīmaņa baznīcu. Savukārt Lībekas arhīvā izdevies atrast senāko līdz šim zināmo Valmieras ģerboni no 14.gadsimta. Kā arī dokumentu, kur Valmiera minēta nevis kā Wolmar vai Woldemar, bet gan Wolmyr.
Muzeja direktore stāsta, ka ļoti svarīgas ir skolēniem veidotās programmas, lai mūsu kopīgā atmiņa glabātu ziņas arī par tām laika liecībām, kas pamazām izzūd.
“Laiki mainās ļoti strauji. Arī mums reizēm grūtības sagādā atšifrēt, ko priekšgājēji vēlējušies pateikt. Tāpēc muzejs iet laikam līdzi ar veidu un tehnoloģijām, kā mēs par vēsturi stāstām. Muzejs var piedāvāt klātienē un bez starpniekiem ieraudzīt un iepazīt oriģinālmateriālu, ko skārušas mūsu priekšgājēju rokas.”
Turklāt nepietiek tikai ar laika liecību atrašanu. Seko apstrādes process, nereti restaurēšana un pēc tam pētīšana, lai uzzinātu priekšmeta glabāto stāstu. “Mūsu kolekcijā ir dejotājas Martas Alberingas dāvinātā viesistabas garnitūra. Uz šiem krēsliem, bieži tiekoties kāršu spēlē, sēdējuši ģenerālis Jānis Balodis un bijušais prezidents Kārlis Ulmanis. Vienā reizē prezidents neuzmanīgi atbalstījies, krēsla parocenītis nolūzis. Un tāds arī šis krēsls – ar neatjaunotu paroceni – ir mūsu kolekcijā. Muzeja darbiniekam ir jābūt plašām zināšanām, lai stāstus apkopotu. Tie jāvāc pa mazām detaļām – jāatpazīst materiāls, stili arhitektūrā vai modē, jāapraksta metode, jāzina meistars utt.”
Uz jautājumu par muzeja īpašo vietu un to, vai te ir arī spoki, direktore atsmej, ka, ik dienu esot tik tuvu laika liecībām, spokus esot viegli identificēt.
“Izstāžu nama vietā agrāk bija veca māja, kur mitinājās zaldāts. Viņa klibošanu reizēm varēja dzirdēt. Maršnera namā viesojas Neredzamais kungs. Varbūt tāpēc, ka tik dziļi esam vēsturē, niansētāk izjūtam pagātnes vēstījumus. Muzejs ir pilsētas senākajā daļā, ir īpaši te strādāt, pieskarties tam, kas ir radies pirms simtiem gadu.”
Pirmā iecere izveidot muzeju bija, nodibinot Valmieras Latviešu biedrību 1882.gadā, kad Valdemārs Dāvids Balodis (1848–1918) uzsāka senlietu vākšanu ar mērķi biedrības paspārnē izveidot Valmieras vēstures muzeju. Draudzes skolas skolotāju un sabiedrisko darbinieku valmierieši pamatoti dēvē par pirmo latviešu novadpētnieku. Viņš bijis arī pirmais aizrautīgais un zinošais ekskursiju vadītājs un arheoloģisko izrakumu iniciators Valmieras apkārtnē. V.D.Balodis sarakstījis arī divas grāmatas, kas izdotas Valmierā 20.gadsimta sākumā un vēl šodien muzeja lasītavā ir vienas no pieprasītākajām: “Jumaras leja un viņas ievērojamās vietas” un “Valmiera. Vēsturisks apskats”. Tolaik muzeja veidošanu pārtrauca Pirmais pasaules karš, aizsaulē devās arī V.D.Balodis. Lielākā daļa senlietas paviršas glabāšanas dēļ pazuda vai tika sabojātas.
Nākamā iniciatīva bija pēc Pirmā pasaules kara, kad interesenti centās Valmierā izveidot Tālavas vēstures muzeju. Darbu atjaunoja Valmieras Latviešu biedrība, atsevišķos izdevumos uzrādīts, ka biedrība atvērusi Valmierā muzeju 1929.gadā. Īpaša interese par vēsturi tolaik bijusi Alfredam Briedim un Jurim Vītolam, kuri aktīvi vākuši materiālus, reģistrējuši tos un sakārtojuši eksponēšanai. Savāktie materiāli glabājās “Vecās aptiekas” guļbaļķu klētiņā un, iepriekš piesakoties, bija pieejami apskatei. Entuziasmu stiprināja 1938.gadā Valmierā izveidotā Tālavas senatnes pētīšanas biedrība, ko rosināja Hermanis Enzeliņš (1867–1953). Muzeja krājumus papildināja arheoloģiskos izrakumos iegūtie materiāli. Izdarot izrakumus senās ordeņa pils laukumā, H.Enzeliņš centās noskaidrot varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu. Pēc diviem gadiem, kad padomju vara Valmierā likvidēja visas biedrības, beidza pastāvēt arī muzejs.
Muzeja veidošanās un darbības vēsture turpinājās pēc 1940.gada, kad 15 lielākie Latvijas muzeji tika pasludināti par valsts muzejiem. Dažādo biedrību, skolu un pilsētu muzeji tika pārveidoti par Valsts Vēsturiskā muzeja nodaļām, kopā ar 11 vēl citu pilsētu muzejiem. Arī Valmieras muzejs sāka darbu kā Valsts Vēsturiskā muzeja nodaļa. Ar Latvijas PSR Izglītības tautas komisariāta 1940.gada 20.decembra rīkojumu šajās nodaļās tika veikta fondu pārbaude, uzrādot, ka Valmieras muzejā tolaik glabājās 1000 fondu vienības. Laikraksts “Tālavietis” glabā liecību, ka Valmieras muzeja vadītājs Jānis Dombrovskis ar laikraksta starpniecību aicinājis jauniešus pievērsties vēstures pētīšanai, apzināt savu māju apkārtnē esošos dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļus, senču svētvietas. 1942.gada jūlijā vācu vara atbalstījusi četru istabu iekārtošanu muzejam Gaujas krasta nogāzē bijušajā tūristu mītnes ēkā, kur darbojās skola. Gadu vēlāk, 1943.gada 14.jūlijā, notikusi pirmā oficiālā muzeja apskate un atklāšana. Muzejam bija etnogrāfijas un senvēstures nodaļas, kā arī Valmieras pilsētas vēstures nodaļa ar bagātīgu materiālu skaitu. Mazāks krājums, taču lielas ieceres muzeja vadībai bijušas par Tālavas rakstnieku nodaļas ekspozīcijas izveidi. Daudz laika J.Dombrovskis veltījis, apbraukājot Rūjienas, Mazsalacas un Limbažu apkārtni, vācot materiālus un papildinot muzeja ekspozīcijas. Tomēr muzeja vēsture bija īsa. Rudenī telpas pārņēma vācu armijas lazarete, muzeja atbrīvotajās telpās darbu atsāka skolas klases. Materiālus un senlietas iepakoja kastēs un noglabāja vienā telpā. Valmieras degšanas laikā, 1944.gada 22.septembrī, ēka un muzeja vērtības gāja bojā uguns liesmās.
Pēc gandrīz 15 gadiem tika atsāktas sarunas par muzeja darbību. Valmieras rajona darbaļaužu deputātu Padomes Izpildu komiteja 1957.gada 10.septembrī izdeva lēmumu Nr. 170 “Par Valmieras novadpētniecības muzeja organizēšanu”, atrunājot tajā finansēšanas, štatu un telpu jautājumus, kā arī uzdodot Kultūras nodaļai turpināt eksponātu vākšanu muzejam. Atsākās intensīva materiālu vākšana muzeja krājuma izveidošanai. Valmierieši tika aicināti palīdzēt. Pirmās muzeja telpas atradās tagadējās “SEB banka” Valmieras filiāles pagrabstāvā. 1961.gadā muzejam lietošanā nodeva četras telpas Bruņinieku ielā 3. Apmeklētājiem muzeju jaunajās telpās atvēra 1961. gada 6. maijā.
2002.gadā muzeju no Valmieras rajona pārvaldības pārņēma Valmieras pilsētas pašvaldība. Ar pašvaldības finansiālu atbalstu un Eiropas struktūrfondu piesaistītu finansējumu sakārtotas lielākā daļa muzeja apsaimniekotās ēkās. Muzeja krājumā ir ap 70 tūkstošiem vēstures un mākslas, arheoloģisko priekšmetu un dokumentu. Tas aptver materiālus no visa bijušā Valmieras rajona. Kultūrvēstures liecības ir no seniem laikiem līdz mūsu dienām: fotogrāfijas, dokumenti, lietišķās mākslas priekšmeti, senlietas, Ziemeļvidzemei raksturīgi etnogrāfiskie priekšmeti un darba rīki, tekstilijas, produkcijas paraugi no Valmieras uzņēmumiem. Mākslas kolekcijas pārstāv Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Voldemāra Vītola darbi. Īpašs dāvinājums muzejam ir spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas kolekcija.
