Piektdien, 23.oktobrī, Valmieras muzejā tika atklātas divas izstādes. Pareizāk sakot, atklāšana notika ārpusē pie muzeja, bet paši darbi, izņemot jauno skulptūru „Tālavas sudrabs”, protams, apskatāmi pašā muzejā. Tā kā stājušies spēkā stingrāki Covid-19 ierobežojumi, izstādē piedalījās ierobežots skaits cilvēku.
Izstāžu autori ir diezgan atšķirīgas personības: Ieva Kampe-Krumholca ir 28 gadus jauna gleznotāja, tēlnieks Andris Vārpa šogad nosvinējis 70 gadu jubileju, bet abiem māksliniekiem ir arī kas kopējs – dabas mīlestība.
Tēlnieka Andra Vārpas vārds īpašus komentārus neprasa. Viņa darbi plaši pazīstami gan Valmierā, gan Rīgā: piemineklis gleznotājam Kārlim Padegam un Irbītem, Rīgas mēram Džordžam Armitstedam, piemineklis Jānim Neilandam, skulptūra „Guļošā Amazone”, joprojām neviennozīmīgi vērtētā „Gaismas strūklaka” Valmierā un daudzi citi darbi.
Andris Vārpa atzina, ka, izstādi gatavojot, ieliktas daudzu cilvēku domas un darbi. Akmeni pirms 5 gadiem viņam atvedis dēls. Vīzija, ko darīt ar akmeni, parādījusies pēkšņi, tēlnieks iedvesmojies no Jāņa Lejiņa romāna „Zīmogs sarkanā vaskā”, bet, stāvot pie sava darba, viņš citēja tautasdziesmas rindas: „..ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvos saules mūžu.”
Izstādes kuratore ir Andra Vārpas meita Arta, bet viņa uzskata, ka tētis pats ir labākais kurators, jo ir ļoti paškritisks. Liela daļa darbu ir mērķtiecīgi jaunradīti, tētis zīmējot ļoti intensīvi un metodiski. Izstāde „Personīgi” ir sabalansēta no dažādiem darbiem, tajā ir ārtelpas objekts – granīta skulptūra „Tālavas sudrabs”, koka skulptūru grupa „Divpadsmit”, dabas zīmējumu kolekcija un četri portreti: bronzā veidotais novadpētnieks Laimonis Liepnieks, gleznotājs Arvīds Strauja un tekstilmākslinieks Atis Lūsis. Jaunākais ir ģipsī veidotais meitas portrets, par kuru Arta Vārpa atzinās, ka nav vienkārši izstādē satikties ar sevi.
Ieva Kampe-Krumholca izstādes atklāšanā bija ļoti lakoniska: „Būs labi, ja izstādes apmeklētājiem kaut uz mirkli izdosies aizmirst šo sarežģīto laiku, kurā mēs dzīvojam.” Domājams, ka tas tiešām izdosies, jo izstāde ir kā botāniskais dārzs, zaļās krāsas dažādās nianses veldzē cilvēku satrauktos prātus. Pa gabalu gleznas izskatās kā fotogrāfijas, kurās mijas eksotiskas palmas un papardes, aso kaktusu ģimene un sulīgi Kocēnu rabarberi. Jaunā māksliniece šobrīd dzīvo Kocēnos, bet novada priekšsēdētājs Jānis Olmanis, sveicot Ievu, uzsvēra, ka māksla un māksliniece nepieder ne Valmierai, ne Kocēniem, tā ir vērtība visai Latvijai.
Andri Vārpu sveikt bija ieradusies mājsaimniecība no Rūjienas. Viņi māksliniekam atzinās: „To, ko tu esi devis Rūjienai, mēs nespējam tev atdarīt!”
Abus māksliniekus ar ziediem un dāvanām sveica arī Valmieras pašvaldības pārstāvji, mūziķis Renārs Veličko ar dziesmām, Valmieras muzeja izstāžu vadītāja Guna Medne un muzeja direktore Iveta Blūma: „Lai arī no dažādām paaudzēm, abi ir tādi gruntīgi meistari! Abiem raksturīgs zemes valdzinājums un pamatīgums, kas atspīd saules strēlēs gluži kā šobrīd.”
Abas izstādes Valmieras muzejā apskatāmas līdz 5.decembrim.
