Lasīšanas laiks: 3 min
Ceturtdien, 28.novembrī, Valmieras Integrētā bibliotēka (VIB) svinēja savu 17.dzimšanas dienu. Tāds padsmitnieku vecums… Plašai publikai nav zināms, kā bibliotekāri atzīmēja savu dzimenīti rīta pusē, bet pēcpusdienā gan koncerta viesi, gan klausītāju auditorija pārsvarā bija cilvēki nopietnos gados, savukārt pasākumā nopietnība mijās ar sentimentālām atmiņām, humoru un smiekliem. Par to gādāja rakstnieks Dzintars Tilaks un mūziķis Āris Ziemelis muzikāli literārajā programmā “Cauri gadiem ar dziesmām un grāmatām”.
Kāpēc kopā uzstājas Tilaks un Ziemelis? Rakstnieks sāk šķetināt vēstures pavedienus. Izrādās, viņu draudzība mūža garumā aizsākusies tālajā 1978.gadā, kad abi satikās konservatorijas 1.kursā. Abu specialitāte ir režija, abus saista arī Pārdaugava. Kā atceras rakstnieks, studiju gados daudzas meitenes mīlestības pilnām acīm skatījušās uz Āri – students, rīdzinieks un vēl spēlē ģitāru! Āra kontā ir vismaz 80 dziesmu (bet noteikti vairāk), savukārt Dzintars sarakstījis “tikai” divus desmitus grāmatu. Pirmā (un vienīgā) ir dzejas grāmata – “Sirdslietu aģenta ritmiskas domas” (2005), tad seko virkne grāmatu gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem: “Papus Tru”, “Labo blēņu vasara”, “Oki doki jeb Kad mēs augām”, “Kūlenis”, “M+A”, “Kaijas ligzda” un daudzas citas. Šogad iznākusi rakstnieka jaunākā, 21.grāmata, – “Laikā apmaldījušies stāsti”. Īpašs saviļņojums bijis par grāmatu “Zlatas ceļš”, kas stāsta par 13 gadus veco meiteni, par viņas pārdzīvojumiem ceļā uz Latviju, bēgot no kara Ukrainā. Šī grāmata iekļauta Starptautiskās jaunatnes bibliotēkas White Ravens (Baltie kraukļi) katalogā, kur eksperti apkopo vairāk nekā 200 ievērojamas bērnu un jauniešu grāmatas no aptuveni 50 valstīm.
Dzintars Tilaks ir Latvijas Radio personība, viņš raksta, dzied un muzicē, kā arī ilustrē savas grāmatas. Rakstniekam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Viņam ir ko stāstīt gan par Māri Melgalvi un truša zīmēšanu, gan par Supergovi un laika apmuļķošanu. Kādā brīdī gan draugs aizrāda, lai rakstnieks nerunā tik ātri, bet ko lai dara, ja gribas pastāstīt pēc iespējas vairāk? Pa vidu atmiņām un pastāstiem iz dzīves skan dziesmas: “Mazā, sirmā kumeliņā”, “Pasakām vajag ticēt”, “Naktstauriņu tango”, “Pa ielām dubļainām”, “Sniegbaltīte” un citas dziesmas.
Atminoties padomju laikus, Dzintaram Tilakam ir arī pozitīvas atmiņas – visos veikalos no Baltijas valstīm līdz pat Baikālam (izņemot Galējos Ziemeļus) cenas produktiem bija vienādas, līdz ar to pircējs skaidri zināja, cik liels tēriņš paredzams. Tagad viss beidzas ar “9” – 3,99 eiro, 20.99 eiro utt. Vai tiešām nevar noapaļot to vienu centu uz augšu?! Atraktīvā konkursā tiek pārbaudīta klātesošo atmiņa: cik kapeikas padomju laikos maksāja skolas burtnīca, cik – tomātu sula, piens trijstūrīša iepakojumā, cigaretes “Kosmoss”, saldējums “Eskimo”, kristāldzidrais?… Un patiešām – lielākā daļa auditorijas joprojām atceras šīs cenas.
Ceturtdienas vakars Valmierā Dzintaram Tilakam ir ar dubultu pasākumu – kā Radioteātra producentu viņu vēl gaida darbs pie izrādes “Sēras piestāv Elektrai” Valmieras teātrī.
Un tad laiks pēdējai dziesmai. Nav nekādu šaubu vai minējumu, kura tā varētu būt, visi zina – brāļi Ziemeļi un dziesma “Uzsniga sniedziņš balts” bija populāri ne tikai 20.gadsimta beigās, to dzied joprojām. Bet, pirms izskan pēdējā dziesma, Dzintars Tilaks ņem rokās grāmatu “Pazīstamām personībām papildinātas Pārdaugavas piezīmes”, kur ir rakstīts par šo laiku:
Ir 1987.gada “Mikrofona aptauja”, un “sniedziņš” kļūst par tautas mīļāko dziesmu. Sākas sniedziņa ēra. Nākamos divus trīs gadus es brāļus pat nesatieku, jo viņi vienmēr ir kaut kur ceļā. Dienā “sniedziņš” publikas priekšā tiek nodziedāts pat trīs reizes. Protams, puiši ir slavas zenītā.
