Lasīšanas laiks: 4 min
Ierasts redzēt daudz suņu pavadā, staigājot pa Valmieras ielām un nostūriem. Sevišķi aktīvi tiek izmantota pilsētas zaļā zona – meži, parki. Taciņa jāsadala ne vien skrējējiem un svaiga gaisa baudītājiem, bet arī mājas mīluļiem un viņu saimniekiem. Internetā redzamas bildes ar jūrascūciņām pavadās, mājas seskiem un citiem mīluļiem, taču ne vienu vien kaķi siksniņā var redzēt arī mežā pie Jāņa Daliņa stadiona un estrādes.
Šis stāsts ir par kaķu meiteni vārdā Juki. Balta kā sniegs, tādēļ Juki, kas no japāņu valodas tulkojot to arī nozīmē. Pie siksniņas tika radināta jau no mazotnes. Nebija vēl pat gadiņš, kad tika mācīta pierast pie krūšu siksnas un pavadas. Zināms, kaķis mēdz būt cimperlīgāks un nepaklausīgāks mājdzīvnieks kā suns, tādēļ radināšana pie staigāšanas pavisam noteikti var radīt sarežģījumus, taču tas ir piedzīvojums.
Pirms pastaigu sākšanās jau dzīvoklī Juki tika uzvilkta krūšu siksniņa, lai nebūtu dubults satraukums, kad jāiet ārā un jāpierod pie kaut kādas lentas ap kaķēna ķermeni. Viņa to uztvēra normāli – plēsa nost siksniņu, trakoja un skrēja, ķērās aiz tās un kūleņoja. Tik normāli cik vien var uztvert… Pieradināšanas procesā es, kaķa saimniece, centos padarīt viņai šo pieredzi par mazāk satraucošu. Siksniņu kādas divas nedēļas Juki vilku vakarā pirms gulēt iešanas, lai panēsā to divas stundas un tad novilku. No sākuma Juki ļoti spītējās. Koda un skrāpējās. Ar laiku pierada pie tās un nejutās traucēta.
Atveroties dzīvokļa durvīm, šķiet kaķim atvērās jauna pasaule. Viņa ar ziņkāri lūkojas visur riņķī. Sākām iet ārā agrā pavasarī. Kā jau dzīvokļa kaķis, viņa pat nedaudz baidījās no zāles, taču lielākais bieds bija dažādās pilsētas skaņas – cilvēki, mašīnas, būvdarbi. Ar nešanu Juki tika nogādāta zālē pie daudzdzīvokļu mājas. Tur viņa pieplaka pie sienas un ātrā riksī devās mājas durvju virzienā, tādēļ, kad aizskrēja prom, es nesu viņu atpakaļ zālē. Un šādi notika pastaigas vismaz mēnesi. Pacietībai ir jābūt milzīgai.
Palika siltāks un viņai nedaudz uzmanību no pilsētas trokšņa novērsa kukaiņi, kas līdz ar pavasara atmodu, paši sarosījušies. Viņa sāka “atvērties” un jau vairāk staigāt pa pagalmu un skriet līdzi mušām, taureņiem un citiem kukainīšiem. Sapratu, ka pilsētas troksnis viņu tāpat baida, meklēju risinājumus. Internetā atradu kaķu pārnēsājamo somu. Ne jau tādu kā ierasts – plastmasas būrītis – bet gan mugursomu no kāda auduma materiāla ar cietu pamatni un sietiņu uz visām pusēm. Somu iegādājos, lai bez transportlīdzekļa nokļūtu Valmieras meža takās, kur klusāks un kukaiņu pa pilno. Brīnumainā kārtā pie somas Juki nebija jāpierod, jo jau pirmajā dienā viņa tajā iekāpa labprātīgi un nekas līdz šim nav mainījies.
Tā nu sākās man parasta pastaiga, bet viņai milzīgs ceļojums uz stadiona un estrādes mežiem. No daudzdzīvokļu mājas līdz Vanšu tiltam mums bija mērojamas aptuveni 10 minūtes. Šo laiku viņa mierīgi gulēja somā un skatījās apkārt. Nonākot pie soliņiem, kas pie Gaujas, Juki ar somu tika nolikta uz tiem un izlaista ārā. Jauna vieta un smaržas. Juki palika atkal ļoti bailīga. Taču tas aizņēma mazāk par nedēļu, kad kaķis “atvērās”.
Juki jau pati sāka vedināt uz iešanu ārā. Gāja pie durvīm, lēca uz kliņķa, līda pat somā un gaidīja. Tā mēs regulāri sākām iet pastaigās. Ne katru dienu, bet ik pa pāris dienām. Ar pastaigām gan jāsaprot, ka tas nebūs kā ar suni – kur virzīsi, tur ies. Kaķis ies tur, kur viņam interesē un saimnieks var iztiepties vai sarauties, taču zināmas robežas var noteikt, turot siksniņā. Juki pat sāka skraidīt pa kokiem kā vāvere. Ar nagiem pa koku augšā un lēnām rāpelējās lejā. Viņa pierada pie pastaigām un mūs jau vairāki cilvēki sāka atpazīt. Daudziem šķita neierasti pastaigā vest kaķēnu, tādēļ nereti cilvēki nāca klāt un interesējās – kā tas ir? Jau pa gabalu dzirdējām: “Hei, re kur tas baltais kaķītis!”
Neskaitāmi gadījumi, kad ne tikai bērni, bet arī pieaugušie interesējas pienākt tuvāk pie Juki un papaijāt. Taču, kā jau minēju iepriekš, kaķis mēdz būt nesavaldīgāks, tādēļ vienmēr teicu, ka jāuzmanās, kad paijā. Var gadīties, ka aiz satraukuma saskrambā, taču šķiet, ka uztraukumam nebija pamata. Nebija ne reize, kad Juki palaida nagus. Viņa vairāk sabijās un pieplaka pie zemes, tomēr arī tas ar laiku pārgāja. Sākotnēji ieraugot vai sadzirdot citus cilvēkus un dzīvniekus, viņa uzreiz ieskrēja zālē un noslēpās. Jo vairāk staigājamies, jo drošāka palika un sezonas beigās vispār ignorēja citu esamību.
Protams, dažreiz saņēmu arī nosodījumu par kaķa spīdzināšanu, bet vai tiešām? Vai tiešām tā ir spīdzināšana, ja kaķis pats jau sāka prasīties iet ārā. Un kā viņa atdzīvojās, esot mežā… Dzīvokļa kaķim nav tik vienkārša dzīve un papildus aktivitātes vien nes labumu. Tādēļ, atbildot uz jautājumu – vai kaķi var staidzināt siksniņā – es saku jā! Tas prasa daudz laika un pacietības, bet arī kaķis var pierast pie staigāšanas un izbaudīt to!
