Lasīšanas laiks: 6 min
Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Vidzemes nodaļā norisinājās diskusija par profesionālās izglītības aktuālajiem jautājumiem. Nodaļas vadītājs Juris Sleņģis bija pulcējis Valmieras, Smiltenes, Priekuļu tehnikuma, kā arī Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskolas un Vidzemes Augstskolas vadību, lai spriestu par to, kā nodrošināt ciešāku saikni starp profesionālo izglītību un darba devējiem.
“Ir notikusi skolu rekonstrukcija un modernizācija, lai celtu izglītības kvalitāti un gatavotu speciālistus darba tirgus vajadzībām. Tiek ieguldīti struktūrfondu līdzekļi mācību programmās un pedagogu izglītošanā. Taču, pēc Ekonomikas ministrijas datiem, valstī joprojām ir liels dažādu jomu speciālistu trūkums.
Šī iemesla dēļ Ministru kabinets apstiprinājis sarakstu ar 237 profesijām, kurās prognozē būtisku darbaspēka trūkumu un kurās darbā Latvijā var tikt uzaicināti ārzemnieki. Jau pašlaik Latvijā iebrauc diezgan daudz Ukrainas, Baltkrievijas un citu valstu strādnieki. Tādēļ mums ir jācenšas saprast, cik daudz Latvijā sagatavotie speciālisti paliek valstī un arī strādā savā profesijā. Nav arī noslēpums, ka ārzemju augstskolas Latvijā vervē potenciālos studentus. Visam pa vidu ir jaunieši, kuri ir apjukuši daudzo izglītības iestāžu vidū. Nav viegli izvēlēties savu nākotnes profesiju, kas patiesi interesē. Pieļauju, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ arodskolu beidzēji nestrādā savā profesijā vai arī papildina bezdarbnieku rindas,” norādīja Juris Sleņģis.
Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskolas direktors Guntars Zvejnieks skaidroja, ka šogad nomainītais skolas nosaukums raksturo stratēģisko redzējumu par to, kā attīstīsies industrija. “Mūsdienu profesionālā izglītībā tiek gatavoti tehnoloģisko procesu vadītāji un programmētāji, jo roku darbu arvien vairāk aizstāj dažāda tehnika. Arvien svarīgāka kļūst arī dizaina joma. Līdz ar to skola piedāvās šos divus virzienus, kā arī starpdisciplināras programmas, kas apvieno abas jomas. Tas nozīmē, ka esošo programmu ietvaros tiks mainīta proporcija, no amatniecības virzoties tehnoloģiju virzienā. Tāpat ļoti svarīgi ir izkopt dizaina domāšanu, lai topošais profesionālis spētu strādāt radoši un piedāvāt klientiem individuālu pieeju.”
Kā vienu no galvenajām problēmām profesionālajā izglītībā G.Zvejnieks atzina audzēkņu zemo motivāciju.
Tādēļ liels izaicinājums būs pārvarēt stereotipu, ka profesionālā izglītība ir paredzēta tikai tiem, kam ir vājas sekmes pamatskolā, lai varētu piesaistīt zinošus un motivētus jauniešus. Pēc direktora novērojumiem, situācija pamazām uzlabojas, taču sabiedrības uzskatu maiņai nepieciešami vairāki gadi. Lai vairotu profesionālo skolu prestižu, ir sabiedrībā jāsludina, ka tajās netiek gatavoti melnstrādnieki, bet zinoši savas jomas profesionāļi.
Guntars Zvejnieks atzina, ka šis process nebūs ātrs un viegls, jo
skolām ir noteiktas prasības par audzēkņu skaitu grupās, tādēļ pašlaik “slūžas ir atvērtas plašāk, nekā vajadzētu”. Demogrāfiskā situācija neļauj noteikt stingrākus kritērijus uzņemšanai, kā rezultātā mācību rezultāti profesionālajās skolās ir zemāki, nekā vidusskolās un ģimnāzijās.
Arī Priekuļu tehnikuma direktors Imants Kupčs piekrita kolēģim, ka audzēkņu motivācijas trūkums ir liela problēma. Tehnikumā ir diezgan bieži gadījumi, kad jaunieši ne tikai pirmajos kursos, bet pat 4.kursā neilgi pirms absolvēšanas pamet mācības un dodas strādāt uz ārzemēm. Ik gadu tiek atskaitīti ap 11% audzēkņu.
Kā svarīgu problēmu direktors pieminēja arī pedagogu trūkumu, jo sevišķi informācijas tehnoloģiju un citu eksakto priekšmetu jomā. Šī iemesla dēļ pastāv liela konkurence starp profesionālām skolā un augstskolām pedagogu piesaistē. Tāpat problēmas rada audzēkņu trūkums, tādēļ nākas veidot apvienotās grupas. Tad apgrūtina finanšu sadalījumu starp pedagogiem. “Ir grūti paskaidrot skolotājam, kurš strādā ar 24 audzēkņiem, kāpēc viņam ir līdzvērtīgs atalgojums ar kolēģi, kam ir tikai 4 audzēkņi klasē. Taču mums nav citas iespējas, lai varētu nodrošināt uzņemšanu, jo ne vienmēr varam savākt nepieciešamo minimālo audzēkņu skaitu grupā,” norādīja I.Kupčs.
Valmieras tehnikuma direktore Vineta Melngārša piekrita Cēsu kolēģa paustajam, ka ir beidzies laiks, kad profesionālo skolu uzskatīja par pāraudzināšanas iestādi.
“Profesionālās izglītības iestādes ir saturiski mainījušās. Programmas ir kļuvušas sarežģītākas. Piemēram, “Mehatronisko sistēmu tehniķis” ar tādiem priekšmetiem kā elektrotehnika, automatizētā projektēšana un materiālzinības pilnīgi noteikti nav programma jaunietim, kurš nevar “pavilkt” vidusskolas mācību kursu.
Tādēļ ir rūpīgi jāatlasa pretendenti, kur nāk pie mums mācīties. Lai to paveiktu, no šī mācību gada uzņemšanas komisijā darbosies pedagogs – karjeras konsultants, kurš intervēs visus jauniešus, lai pārliecinātos, ka viņu izvēle nav kļūdaina,” pastāstīja direktore. Arī viņa pievērsās pedagogu jautājumam. “Mums ir nopietni jādomā, kādi pedagogi strādā ar jauniešiem, cik lielā mērā viņi māk izmantot tās tehnoloģijas, kas ir ieviestas tehnikumā. Tādēļ ik gadu esam paredzējuši īstenot profesionālās pilnveides pasākumus, gan apmeklējot kursus Latvijā un ārzemēs, gan aicinot nozares pārstāvjus uz izglītības iestādi.”
Vineta Melngārša uzsvēra, ka Valmieras tehnikumā tiek rūpīgi izvērtētas piedāvātās programmas. “Jau šajā mācību gadā netika uzņemti audzēkņi programmā “Mazumtirdzniecības komercdarbinieks”.
Mēs koncentrējamies uz profesijām ar augstu pievienoto vērtību, kurās darbinieki ir labi atalgoti.
Tādēļ no šī mācību gada mēs apmācām mašīnbūves tehniķus, bet nākamgad uzņemsim programmēšanas tehniķus. Tādējādi tiks stiprināts tehniskais virziens, kuram mēs saskatām pēctecību Vidzemes Augstskolā. Jau pašlaik kopā ar augstskolu izmantojam vienotu profesionāli tehnisko bāzi un sadarbojamies pedagogu resursu jomā.”
Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis oponēja kolēģiem, norādot, ka
profesionālo skolu uzdevums ir sagatavot ne tikai augstas klases profesionāļus, bet arī vienkāršo darbu darītājus. Piemēram, Latvijā nekur nevar apgūt kurpnieka un šuvēja profesijas, lai gan tās ir visai pieprasītas.
Viņaprāt, pamatskolām būtu jāuzņemas atbildība par vāji sagatavotajiem audzēkņiem, ar kuriem pēc tam nākas strādāt papildus gan profesionālajām skolām, gan vidusskolām. Andris Miezītis pauda atbalstu Smiltenes novada pašvaldības lēmumam reorganizēt skolas, izveidojot vienu spēcīgu vidusskolu, lai nodrošinātu augstāku izglītības kvalitāti. Lai gan tehnikumā iestājas audzēkņi, kam nav “spīdošas” sekmes, tomēr jau tagad esot vērojama tendence, ka no Smiltenes vidusskolas nāk mācīties labāk sagatavoti jaunieši.
Tehnikuma direktors pauda nožēlu, ka šogad tiks pārtraukta “Jauniešu garantijas” programma, kas liegs daudziem jauniešiem pēc vidusskolas posma iegūt profesionālo kvalifikāciju un mudinās viņus papildināt aizbraucēju rindas.
Savs skatījums viņam ir attiecībā uz programmu “Erasmus+”. Andris Miezītis uzskata, ka
mācību praksēs uz ārzemēm jauniešiem būtu jādodas maksimāli uz diviem mēnešiem. Ja audzēkņi dodas uz ilgāku periodu, pastāv liela iespējamība, ka viņi paliks tur dzīvot.
Andris Miezītis norādīja uz vairākām problēmām, ar ko saskaras tehnikumi. Lai gan valsts ar Eiropas struktūrfondu atbalstu iegulda dažādos projektos lielus līdzekļus, skolās trūkst kapacitātes un finansējuma to īstenošanai. Tāpat, neņemot vērā tehnikumu viedokli, pieaugušo tālākizglītības programmas piedāvā īsteno vasarā, kad pedagogiem ir vienīgā iespēja doties atvaļinājumā. Tādējādi tiek lobēti dažādi privātie mācību centri, kuriem nav savas materiāli tehniskās bāzes un pasniedzēju, un viņi nevar nodrošināt atbilstošu mācību kvalitāti.
“Smiltenes tehnikums pedagogu trūkumu risina, audzinot savus skolotājus. Esam jau vienus skolotāju sagatavojuši, šogad sākam audzināt vēl vienu, jo piesaistīt no ražošanas profesionāli ar pašreizējo skolotāja algu nav reāli,”
atzina A. Miezītis.
