Lasīšanas laiks: 5 min
Ko darīt, kad sāp kauli, locītavas, muskuļi vai saites? Iedzert pretsāpju tableti, doties pie ārsta vai varbūt samierināties ar sāpēm? Mediķi un farmaceiti ir vienisprātis – vispirms jānoskaidro – kur sāp, kā sāp, cik bieži sāp un cik stipri sāp, jo no tā atkarīga ārstēšanas taktika. Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz vadošie Latvijas neirologi, algologi, kā arī farmaceits.
RSU profesore, neiroloģe un algoloģe Ināra Logina:
Kas izraisa sāpes?
Vairumā gadījumu muguras un locītavu sāpes ir nespecifiskas jeb mehāniskas dabas. Tās rodas, jo mums ir nepareiza stāja, pārāk liela vai nevienmērīga slodze uz muguru, locītavām un muskuļiem. Sāpju iemesls var būt liekais svars, mazkustīgums, pārpūle un vairumā gadījumu ar novecošanos saistītas deģeneratīvas izmaiņas. Tomēr sāpes var būt arī specifiskas jeb nesaistītas ar muskuloskeletālo sistēmu , un tās var izraisīt dažādas slimības.
Simptomi, kam jāpievērš uzmanība
Visām slimībām ir “sarkanie karogi” jeb brīdinošie simptomi, ko nevar atstāt bez ievērības. Muskuloskeletālajām sāpēm tās ir izteiktas nakts sāpes, sāpes miera stāvoklī vai ļoti intensīvas sāpes pie visniecīgākās kustības, sāpes kopā ar paaugstinātu temperatūru, kurai nav cita medicīniska izskaidrojuma, sāpes, kas ilgst vairāk kā 6 nedēļas vai progresē. Atkarībā no sāpju lokācijas ir vēl vairāki brīdinošie simptomi, tāpēc nevajadzētu uzsākt pašārstēšanos, bet vispirms pakonsultēties ar ārstu, lai izslēgtu kādu nopietnu saslimšanu.
Pie kādiem speciālistiem doties?
Vispirms jādodas pie ģimenes ārsta. Ja ārsts konstatēs, ka sāpes ir mehāniskas dabas, viņš ieteiks piemērotāko ārstēšanu un vajadzības gadījumā nosūtīs jūs pie rehabitologa. Savukārt, ja ģimenes ārstam radīsies aizdomas, ka sāpes ir specifiskas un tām ir kāds cits cēlonis, piemēram, nervu sistēmas bojājumi, infekcija, trauma vai urīnceļu problēmas, viņam būtu jānozīmē analīzes un jānosūta jūs pie attiecīgās jomas speciālista. Dažkārt ģimenes ārsts var ieteikt aiziet arī pie psihoterapeita, jo īpaši muguras sāpes var būt saistītas arī ar psihosociāliem faktoriem.
Kādus izmeklējumus veikt?
Ja nav brīdinošo simptomu, pietiek ar rehabitologa konsultāciju. Papildus izmeklējumi vajadzīgi tikai tad, ja ir kādi brīdinoši specifiski simptomi vai jālemj jautājums par operāciju, vai arī pacienta simptomi ģimenes ārstam nedod mieru.
Sūtīt visus pacientus ar muskuloskeletālajām muguras sāpēm uz magnētisko rezonansi ir nevajadzīga naudas izšķiešana. Ja jāizmeklē pacienta kaulu, skrimšļu un locītavu stāvoklis, tad rentgenogrāfija, kompjūtertomogrāfija un mīksto audu ultrasonogrāfija ir pietiekoši informatīvas. Savukārt, ja ir aizdomas par iekaisumu, jāveic asins analīzes.
Sāpes vecumā – deģeneratīvo izmaiņu rezultāts
Muguras un locītavu sāpes var piemeklēt arī gados jaunus cilvēkus, kam ir sēdošs dzīvesveids, nepareiza stāja vai kāda specifiska saslimšana, tomēr visbiežāk no muskuloskeletālajām slimībām cieš vecāka gadu gājuma cilvēki. Kauli un skrimļi gluži tāpat viss pārējais mūsu ķermenī ar gadiem noveco. Atkarībā no mūsu dzīvesveida un ķermeņa īpatnībām kādu tas skar ātrāk, citu vēlāk, taču kādā brīdī visi saskaras ar deformāciju. Ar gadiem saites paliek kā veca, neelastīga gumija, audi sarūk un pieaug osteoporozes risks. Tās ir izmaiņas, kuras jāpieņem. Medikamenti nevar apturēt novecošanās procesu, tie var tikai atvieglot pašsajūtu.
Jebkurā vecumā svarīgi kustēties
Brīdī, kad cilvēks jūt sāpes un stīvumu, viņš mazāk kustas. Taču tas ir apburtais loks – jo mazāk kustamies, jo vairāk sāp un, jo vairāk sāp, jo mazāk kustamies. Ja atslēgu ilgstoši nekustina, tā ierūsē. Līdzīgi ir ar mūsu ķermeni, tāpēc audi ir regulāri jākustina jeb “jāieeļļo”. Dažkārt cilvēki aizbildinās, ka viņiem ir slima sirds un citas blakus saslimšanas, cilvēki mēdz nobīties ikreiz, kad kaut kas nokrakšķ, taču no kustībām nav jābaidās. Fizioterapeits vai rehabitologs, zinot cilvēka slimību vēsturi, var ieteikt piemērotākās aktivitātes ikvienam.
Esiet uzmanīgi ar medikamentiem
Medikamentam ir blakusparādības – daži pasliktina nieru darbību, citi kuņģa darbību. Ja cilvēks dzer daudz citu medikamentu, piemēram, sirds zāles, asins šķīdinošās zāles un vēl pretsāpju zāles, noteikti par to jāinformē ārsts vai farmaceits. Piemēram, pretsāpju zāles, kam ir pretiekaisuma efekts, ietekmē asins recēšanu.
Kādas ir pacientu biežākās kļūdas medikamentu izvēlē?
Alīna Kriviņa, Latvijas aptieka farmaceite:
• Pacienti ļoti ietekmējas no reklāmām, kā arī viens no otra pieredzes, nepievēršot uzmanību tam, vai medikaments derēs tieši šim konkrētajam cilvēkam ar viņa individuālajām slimībām un sāpju tipu.
• Pacienti maz stāsta farmaceitam par kopējo veselības stāvokli. Tas var būtiski ietekmēt medikamenta izvēli. Piemēram, ja pacientam ir kuņģa čūla vai citas blakus slimības, ne visi pretsāpju līdzekļi būs droši.
• Pacienti, mēģinot remdēt stipras sāpes un vēloties ātrāku efektu mēdz pārdozēt medikamentus. Bet jāatceras, ka atšķirībā no vēnā ielaistajām zālēm, medikamenti, kas lietojami caur muti, nekad neiedarbosies pēc 1 minūtes. Parasti efekts iestājas vidēji 30 min-1h laikā.
RSU emirētā profesora, farmakaloga Antona Skuteļa ieteikumi medikamentu lietošanā:
• Nekombinējiet medikamentus uz savu roku! Nezinot medikamentu sastāvu, Jūs varat pārdozēt aktīvo vielu vai vienlaicīgi lietot medikamentus, kuri savā starpā “nedraudzējas”.
• Ne visas zāles drīkst sasmalcināt. Ir kapsulas, kuras jānorij veselas, lai tās lēnām uzsūktos organismā vai nekairinātu kuņģi. Ja nespējat norīt kapsulas, jautājiet farmaceitam, vai pieejama cita zāļu forma.
• Pievērsiet uzmanību, kurā laikā jālieto zāles – tukšā dūšā, pirms ēšanas, ēšanas laikā vai pēc ēšanas.
• Zālēm vienmēr uzdzeriet vismaz 1/3 glāzi ūdens, nevis citus šķidrumus.
Linda Zvaune, neiroloģe un algoloģe:
Ne vienmēr un ne visas sāpes var pilnībā likvidēt, taču lielākajā daļā gadījumu tās iespējams atvieglot. Savā praksē es saskaros ar ļoti sarežģītiem pacientiem, kas bijuši pie dažādiem speciālistiem un nav atraduši risinājumu savām sāpēm. Es neticu, ka nav risinājuma. Mēs varam vismaz nedaudz samazināt sāpju intensitāti un biežumu. Taču svarīgi ārstēt ne tikai sāpes, bet cilvēku kopumā, pievēršot uzmanību arī dzīvesveida izmaiņām.
