Lasīšanas laiks: 2 min
Pēdējās marta dienas vakarā Valmieras Tūrisma informācijas centrā pulcējās interesenti, kurus saista ceļotāju stāsti. Šoreiz ar redzēto un izjusto dalījās brenguliete Santa Paegle, kuras vārds biežāk izskanējis saistībā ar spīdmintonu.
Santu noteikti nevar saukt par ekskursanti, jo viņa nebrauc lielajās grupās pa populāriem maršrutiem. Santa ceļo vienatnē (vai divatā) un iet, kur acis rāda, īpaši nedomājot un nesatraucoties par novirzēm no plānotā maršruta laikā un telpā. Ja nestrādā plāns A, tad jādomā plāns B.
Santai viss vajadzīgais ir apmēram 15 kg mugursomā, un viss, kas nepieciešams, ir uzdrīkstēšanās, atvērtība, elastība, protams, arī laba fiziskā sagatavotība un valoda. Ne visi ir gatavi iziet no savas komforta zonas un gulēt jauniešu hosteļos, kur istabiņā ir visdažādākie cilvēki no visas pasaules, taču tieši komunikācija ar tādiem pašiem ceļotājiem un vietējiem iedzīvotājiem paver plašāku redzesloku. Lielākais pluss, ceļojot vienatnē, ir izvēles brīvība – iet, braukt, ēst, gulēt un celties, kad, ko un kur grib. Ne pilsētās, ne mežu taciņās Santai nav bijis jāuztraucas par savu drošību.
Santai visos ceļojumos svarīgākais ir emocionālais pārdzīvojums, tas, kas sajusts ar acīm un sirdi, tāpēc klausītāji nedzirdēja gada skaitļus, kad celtas baznīcas un tilti, toties varēja iztēloties, kādas izjūtas ir, skatoties no kalna caur mākoņiem uz pilsētu ielejā, kā ir gulēt zaru būdā vai kāpt pāri maisu rindām, ar ko nostiprināti upju krasti plūdu laikā.
Šoreiz Santa stāstīja par Vīni, Zagrebu, Budapeštu un citām pilsētām, kas apceļotas pagājušajā gadā divu nedēļu laikā. Kājām, ar vilcienu un autobusu pieveikti vairāk nekā 5000 kilometru, bijušas gan lietus gāzes, gan +35 grādu svelme.
Šobrīd Santas maršruts būtu grūti īstenojams bēgļu dēļ, taču ceļotāja tādā pašā veidā iepazinusi arī Zviedriju, Franciju, bet no Nīderlandes viņai labā atmiņā palikusi tulpju smarža. Tur ceļošanā Santa izmantojusi velosipēdu.
Par nākamo Ceļotāju stāstu vakaru informācija sekos.
