Lasīšanas laiks: 4 min
“Nav divu domu par to, vai mums ir jāpalīdz bēgļiem. Ir jāpalīdz. Tomēr tas ir jādara gudri. Tas nedrīkst notikt uz mūsu cilvēku vai valsts pašcieņas rēķina,” vērtējot diskutablo bēgļu uzņemšanas jautājumu un riskus, kas ar to saistās, savu viedokli pauž profesore, daktere Gunta Ancāne, Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas asociācijas prezidente.
“Mēs, Latvija, jau sen esam izvēlējušies piederēt Eiropai – tās kultūrai, vērtībām un tradīcijām. Attiecīgi mums ir arī jāuzņemas atbildība par dažādām problēmām, kā to dara Eiropas valstis. Tāpēc nav divu domu par to, vai mums ir jāpalīdz bēgļiem. Ir jāpalīdz. Tomēr tas ir jādara gudri. Tas nedrīkst notikt uz mūsu cilvēku vai valsts pašcieņas rēķina. Un tas nozīmē, ka mums nav jāatkāpjas no savām vērtībām un jāpiekāpjas bēgļu prasībām. Šobrīd jautājums ir par nācijas identitāti un vērtībām. Citiem vārdiem sakot – par to, ar ko mēs vēlamies būt kopā,” teic profesore.
Mums nav jārespektē bēgļu vērtības vairāk par savējām
“Lai neveidotos situācija, kurā Eiropas valstis kļūst par savu vērtību ķīlniecēm, ir sev jāatgādina, ka mūsu civilizācijā pieņemts, ka tas, kurš lūdz palīdzību, neizvirza savas prasības un par saņemto izrāda pateicības jūtas. Ja bēgļi kaut ko pieprasītu, ko mēs būtu gatavi dot bez ierunām, tā būtu nevis cilvēcība un devība, bet gan pazemība, mazohisms, pašcieņas un pašvērtības trūkums,”
skaidro profesore, uzsverot, ka šādā gadījumā saņēmējs nejutīs cieņu un pateicību pret palīdzības sniedzējiem. Un tādējādi pastāv risks, ka starp tautām var izveidoties neveselīgs attiecību modelis – tāds, kas nevirza uz attīstību un izaugsmi.
“Nesen plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka imigrantiem, īpaši jaunajiem vīriešiem, diskomfortu rada tas, ka vācu meitenes valkā minisvārkus, un skolas izsūtījušas meiteņu vecākiem vēstules ar ieteikumu mainīt savu atvašu ģērbšanās stilu un nevilkt noteiktus apģērbus.
Ja tauta, kura sniedz palīdzību, respektētu imigrantu labsajūtu vairāk par savām tradīcijām un vērtībām, tā būtu psihiski nevesela, destruktīva rīcība. No šā viedokļa raugoties, kompliments tiem cilvēkiem Latvijā, kas nostājas pret bēgļu vieglprātīgu uzņemšanu. Kritiski analītiska pieeja jautājuma risināšanai pēc būtības ir ārkārtīgi nepieciešama. Respektēšana vienmēr ir vērsta vienam pret otru, tā nevar būt vienpusēja. Ja cieņas izrādīšana notiek vienpusēji, to sauc par pazemību, pieglaimību, pielabināšanos, kā nu kurā gadījumā, kas noteikti neatbilst cilvēka un Eiropas vērtībām,” uzsver Gunta Ancāne.
Profesore akcentē:
“Citu cilvēku tradīcijas mēs ievērojam viņu zemēs. Iebraucējiem mēs palīdzam šobrīd, lai glābtu viņu dzīvību. To mēs respektējam, bet viņu vērtības un tradīcijas mūsu zemē nevar tikt vērtētas augstāk nekā mūsu pašu. Mēs noteikti nevaram pielāgoties tā cilvēka, kura dzīvību glābjam, vērtībām, tradīcijām, normām, reliģijai, ikdienas un sociālajiem paradumiem, jo neejam palīgā glābt viņa reliģiju, pieņemtās normas vai sociālos paradumus. Mēs palīdzam glābt dzīvību.”
Nedrīkstam bēgļiem atdot vairāk, nekā mums ir
“Palīdzēt nozīmē dalīties ar otru tajā daudzumā, kas ir sakrāts – piemēram, spēks, enerģija, materiālie labumi. Tas nozīmē, ka tu otram dod no tiem dažādajiem resursiem, kas paliek pāri, bet neatņem sev nepieciešamo savas dzīvības un veselības saglabāšanai – kā indivīda, tā tautas līmenī,” skaidro profesore Dr. med. Gunta Ancāne. To, kas paliek pāri, var izmantot dažādi saskaņā ar Eiropas vērtībām un uzstādījumiem, arī daloties un palīdzot citiem.
“Mums nevajadzētu pieļaut situāciju, kad atdodam vairāk resursu, nekā mums ir, paši paliekot ar mīnuss zīmi.
Ne velti, arī iesēžoties lidmašīnā, stjuarte māca: ja gadījumā rodas kāda problēma un izkrīt skābekļa maskas, pirmais – uzliec masku sev un tikai tad steidzies palīdzēt citiem, piemēram, bērniem vai nevarīgiem cilvēkiem. Doma vienkārša: ja tu aiziesi bojā, nebūs kas palīdz tiem citiem, kas paši nespēj par sevi parūpēties. Tas ir līdzsvara jautājums starp došanu un ņemšanu,” norāda Gunta Ancāne. “Cilvēks var dalīties, ja viņam ir, ar ko dalīties. Piemēram, tas, kuram ir divi āboli, var apēst tikai vienu un otru iedot tam, kas lūdz palīdzību. Bet, ja dos otram, pats nepaēdis, agrāk vai vēlāk būs pagalam, un tā nebūs palīdzēts nevienam.”
Profesore norāda, ka ir būtiska atšķirība starp “lūgt palīdzību” un “pieprasīt palīdzību”. “Iespējams, no dažiem neveikliem televīzijas sižetiem ir radies priekšstats, ka bēgļi šobrīd no mums pieprasa, – tika atainota bēgle, kura kliedza: “Kur ir mūsu 100 eiro dienā?”. Gribētos cerēt, ka tas neraksturo kopējo bēgļu plūsmu. Ja kāds mums sāk kaut ko pieprasīt, tad mums ir ļoti jāpārdomā, kas patiesībā notiek. Tie, kas ir patiesi bēgļi un bēg no nāves, viņi nenāks ar prasībām. Tie, kam ir tendence, vēl neienākušiem mūsu zemē, runāt par to, kā viņi vēlētos, lai mēs viņus sagaidām, izturas kā kungi pret kalpiem. To mēs nedrīkstam pieļaut.”
“Ar cieņu pret sevi un citiem cilvēkiem mums ir jāpalīdz bēgļiem nelaimē, bet mēs nedrīkstam, sniedzot palīdzību, zaudēt savu pašcieņu,”
rezumē profesore, daktere Gunta Ancāne.
