Lasīšanas laiks: 7 min
„Valmieras HK/BSS/ViA” kodolu veido vairāki spēlētāji, kas komandu pārstāv jau kopš pirmās sezonas, kad valmierieši pievienojās Latvijas 1. Līgai hokejā. Viens no šādiem hokejistiem ir arī uzbrucējs Pauls Krūmiņš, kurš visu sezonu gaitā ir rādījis stabilu sniegumu, kļūstot par vienu no rezultatīvākajiem komandas uzbrucējiem. Lasi interviju un uzzini, kā Pauls Krūmiņš 2014. gadā nokļuva Valmieras 1. Līgas komandā un ko interesantu gadu gaitā viņš ir piedzīvojis!
– Hokejā Tu esi no deviņu gadu vecuma. Kā aizsāki savas hokejista gaitas?
Principā hokeju sāku spēlēt pagalmā ar draugiem, tā kaut kā iepatikās un tēvs izdomāja mani aizvest uz hokeju Rīgā, pamēģināt paspēlēt un paslidot. Pirms tam biju trenējies kalnu slēpošanā, un vasarā mums bija skrituļslidošanas treniņi, kur man diezgan labi veicās, tāpēc arī izdomājām, ka uz hokeja slidām arī varētu labi veikties. Tā tas aizsākās, pēc tam ļoti iepatikās spēlēt, un tā līdz šim brīdim joprojām esmu uz laukuma.
– Bija laiks, kad nevēlējies turpināt? Kā spēji iegūt motivāciju šādos brīžos?
Protams, tādu brīžu bija diezgan daudz, ņemot vērā, ka visu laiku braucu no Siguldas uz Rīgu, un vēl bija jācenšas to visu apvienot ar skolu. Tādos brīžos vecāki mani vienmēr tika atbalstījuši un palīdzējuši sakārtot galvu, lai es pats beigās saprastu, ka viss, ko es daru, man nākotnē noderēs. Tā viņi mani arī ir izaudzinājuši, un par to es viņiem esmu pateicīgs.
– Divas sezonas Tu esi spēlējis arī Virslīgā. Kā nonāci šajā komandā [HS Rīga/LSPA – aut.]?
Principā bija tā, ka no junioru vecuma tā komanda automātiski pārtapa par Virslīgas komandu un vienkārši sanāca tajā spēlēt. Nebija tā, ka bija uztaisīta kaut kāda atsevišķa komanda, kurā bija jātiek, vienkārši visi, kas mēs bijām kodols no iepriekšējās komandas, arī palikām un spēlējām Virslīgā, viss notika pats par sevi.
– Kas mainījās? Kāpēc pēc divām tur aizvadītajām sezonām pārtrauci šāda līmeņa hokejista karjeru?
Es iestājos augstskolā [Rīgas Juridiskā augstskola – aut.] un tendējos vairāk uz mācībām, hokejs bija jānoliek otrajā vietā, un nepietika laika nopietnāk tam pievērsties, bet tad, laikam ejot, es kaut kā nonācu atpakaļ hokejā – Valmieras komandā.
– Tad, kad Tu spēlēji Virslīgā, Tev noteikti bija savi mērķi, ko vēlējies sasniegt. Kādi tie bija un vai sasniedzi tos?
Tie augstākie hokeja mērķi? Protams, bija, jā, bet varbūt tajā laikā es nesapratu, ka ir ļoti smagi jāstrādā un jāizliek sevi visu uz katru treniņu, lai vispār kaut ko varētu sasniegt. Tajā laikā izvēlējos mācības, kas bija vieglāks ceļš, jo hokejista karjera ir smags pārbaudījums ikvienam spēlētājam.
– Pēc tam, kā jau tikko minēji, Tavi ceļi atveda uz Valmieras komandu. Kā tas notika?
Pavisam vienkārši – Siguldas amatieru komanda spēlēja Vidzemes čempionātā, tad es viņiem pievienojos un nospēlēju komandā vairākas spēles, un pēc kādiem diviem gadiem Valmierā izveidojās 1. Līgas komanda, kurā es piekritu spēlēt.
– Kā Tu vērtē līmeni Virslīgā ar pieredzēto 1. Līgā?
Salīdzinot ar Virslīgas līmeni, ko pieredzēju toreiz, principā līmenis savā ziņā bija līdzīgs, jo tad, kad es spēlēju Virslīgā, tā nebija tik ļoti progresējusi, kā tas ir tagad, līmenis nebija tik augsts. Līdz ko tika piesaistīts finansējums, arī līmenis auga.
– Tu komandā esi jau kopš Valmieras hokeja klubs sāka spēlēt 1. Līgā. Kā Tu vērtē izmaiņas, kas gadu gaitā skārušas komandu?
Diezgan daudz spēlētāji ir rotējuši, taču es uzskatu, ka, gadiem ejot un sasniedzot to punktu, kurā mēs esam tagad, sastāvs ir izveidojies labākais, kāds mums ir bijis, manuprāt. Šķiet, ka, līdzīgi kā Virslīgas, arī 1. Līgas līmenis gadu gaitā ir audzis, un, lai arī tabulā mēs esam turpat pa vidu, mums ir jācenšas līmeni izlīdzināt ar tām komandām, kas nāk mums pretī, tāpēc visu laiku ir jāprogresē arī pašiem.
– Tu, kā jau teici, kopā ar komandu esi piedzīvojis sastāva maiņu visu sezonu laikā. Cik viegli vai grūti jaunajiem komandas biedriem ir iejusties komandā?
Es uzskatu, ka iejusties ir salīdzinoši viegli, jo kolektīvs ir saliedēts, un nevienam pret citiem nav nekādu pretenziju, čaļi cits citam palīdz iejusties, un vienmēr esam bijuši draudzīgi.
– Kas, Tavuprāt, jums kā komandai vai katram individuāli pietrūkst, lai jūs sasniegtu augstākus rezultātus un cīnītos par medaļām?
Varbūt kaut kādā mērā tas ir veiksmes faktors, arī pagājušajā gadā, kad play-offos spēlējām pret Liepāju [Liepājas SSS – aut.], spēle nevedās un kaut kādos brīžos nepaveicās. Īsti nezinu, kas pietrūkst, tā jau mēs katru spēli, protams, spēlējam uz maksimumu, bet kaut kas nesanāk. Arī tas, ka lielākajai daļai no spēlētājiem ikdienā ir darbs, un darbs dažādās situācijās ir prioritāte, tad hokejs tiek nolikts malā, tāpēc varbūt nesanāk saspēlēties treniņos, lai varētu iespēlēt to spēli, kas mums vislabāk sanāk.
– Kā, Tavuprāt, jūtas komanda, tuvojoties sezonas beigām?
Izšķirošajām spēlēm, kas noteica, vai iekļūsim play-offos, visi spēlētāji bija sakoncentrējušies. Uzskatu, ka treniņos uz sezonas otru pusi ir arī iegūta laba fiziskā forma, tāpēc cīņa šajās spēlēs ir viennozīmīgi. Protams, mums citu mērķu nebija, kā tikt izslēgšanas spēlēs, tāpēc arī mēs ejam un cīnāmies uz laukuma.
– Visas sezonas esi bijis viens no „Valmieras HK” vadošajiem uzbrucējiem. Kā Tu vērtē savu sniegumu šajā sezonā, salīdzinot ar citām?
Sezona iesākās ļoti labi, un spēle vedās no rokas, taču tas ilga līdz brīdim, kad ieguvu nepatīkamo traumu – tika no vietas izsists plecs –, kas velkas līdzi visas turpmākās sezonas laikā. Tas nav kā lūzums, tomēr saites ir sabojātas, un visu laiku nākas strādāt fizioterapeita uzraudzībā, lai plecu ievirzītu sākotnējā kondīcijā, kas noteikti nav iespējams, bet, lai sasniegtu vismaz tik daudz, ka es būtu gatavs uz spēlēm, nākas strādāt ļoti daudz. Tas, protams, ietekmē manu sniegumu, bet es esmu atpakaļ, jūtos labi un ceru, ka varēšu vēl parādīt to sniegumu, kāds tas bija sezonas sākumā.
– Runā, ka Tu esi ātrākais komandas spēlētājs. Vai tas ir tiesa?
Es gan nezinu, ir vēl viens kandidāts – Matīss Megnis. Mēs gan neesam savstarpēji sacentušies, bet varbūt. Kājas jau man strādā, ja tik labi reizēm strādātu vēl arī galva un rokas, tad vispār būtu ļoti labi (smejas).
– Agrāk pa vasarām Tu strādāji par glābēju uz ūdens. Kāpēc šis posms ir noslēdzies Tavā dzīvē un vai tas palīdzēja uzturēt labu fizisko formu starpsezonas laikā?
Sapratu, ka vajag stabilāku darbu, kas ir visu cauru gadu, nevis tikai sezonāli, tāpēc nolēmu pārtraukt savu profesionālā glābēja darbu (smejas). Kaut kādā mērā, protams, palīdzēja, jo bija jāiegūst sertifikāts, kas nav pārāk viegls uzdevums, jo tajā tiek iekļauti dažādi fiziskie vingrinājumi, un uz tiem ir arī jāgatavojas. Bet tā, ka es būtu atsevišķi strādājis, lai izskatītos labāk pludmalē, tā gan nevarētu teikt (smejas).
– Kā fizisko formu starpsezonas laikā uzturi tagad?
Principā strādāju individuāli, eju uz trenažieru zāli, stadionā vingrinājumus taisu. Pirms kāda laika trenējos ar brāļiem Dukuriem [skeletonisti Martins un Tomass Dukuri – aut.], lai sagatavotos fiziski, bet tagad nav sanācis.
– Vai Tev pirms spēlēm ir kādi īpaši rituāli, ieradumi?
Es individuāli iesildos atsevišķi no pārējiem čaļiem, mēģinu kaut kādus savus ierastos vingrinājumus darīt, kas palīdz man koncentrēties uz spēli un padomāt, kāda būs spēle un kas man individuāli būs jāizdara. Un tad ir arī dažādas māņticības, kas saistītas ar nūjas tīšanu un citām lietām. Ja man kādreiz nevedas spēle, es mēģinu pamainīt nūjas tinumu, lai vismaz sev galvā izdomātu iemeslu, kāpēc man neiet, bet nekas īpašāks nav.
– Tu ikdienā seko citu Latvijas hokejistu gaitām?
Jā, pasekoju līdz. No latviešiem mans favorīts varētu būt kāds no jaunajiem. Pasekoju tiem, kuri cenšas izsisties uz NHL – tagad viņiem ir smagi jāstrādā, lai izsistos augstāk. Man patīk kā Bļugers [Teodors – aut.] spēlē, bija laiks, kad spēlējām kopā, viņš ir ļoti gudrs hokejists, tāpēc viņa gaitām var pasekot līdz.
