Lasīšanas laiks: 5 min
„Dzīvojot ārzemēs, fonā visu laiku bija doma – kaut man būtu iespēja atgriezties. Tagad tā ir pazudusi. Esmu mājās,” saka Marta Svensone, kura pēc 12 Skotijā pavadītiem gadiem kopā ar ģimeni atgriezās Valmierā. Viņas stāsts ir par apzinātu izvēli, vēlmi saglabāt latvisko identitāti saviem bērniem un pārliecību, ka māju sajūtu nevar aizstāt ne stabils darbs, ne sakārtota ikdiena svešumā.
Marta ir dzimusi Valmierā. Pēc skolas beigšanas piecus gadus dzīvoja Rīgā, bet vēlāk uz dažiem mēnešiem devās uz Londonu. Tobrīd šķita, ka ceļš prom no Latvijas ir tikai īslaicīgs piedzīvojums, un viņa bija pārliecināta, ka vienmēr dzīvos dzimtenē. Taču ekonomiskās krīzes laikā situācija mainījās. Bankā, kur viņa strādāja, notika plaša darbinieku skaita samazināšana, un Martai nācās pieņemt lēmumu par nākamo soli. Tā kā vairāki draugi jau bija devušies uz Skotiju, arī viņa izvēlējās doties turp, sākotnēji domājot, ka tas būs tikai uz gadu vai diviem. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas – Skotijā izveidojās attiecības, vēlāk ģimene, piedzima meita, un īslaicīgais plāns pārvērtās divpadsmit gados.
Lai gan ikdiena bija sakārtojusies, Marta atzīst, ka doma par atgriešanos Latvijā nepazuda ne uz mirkli. Jau meitas piedzimšanas brīdī viņa bija pārliecināta, ka bērnam skolas gaitas jāsāk Latvijā. Tāpēc visi turpmākie gadi tika pavadīti, gatavojoties šim mērķim. Dzīvojot Aberdīnā, viņa arvien vairāk izjuta nepieciešamību pēc latviskas vides, valodas un kopības sajūtas. Tieši tāpēc Marta iesaistījās vietējā latviešu kopienā, kļuva par diasporas skoliņas skolotāju un vēlāk arī par vienu no aktīvākajām Aberdīnas latviešu sabiedriskās dzīves organizētājām. Viņa kopā ar diviem domubiedriem dibināja Skotijas Aberdīnas latviešu apvienību (SALA), kuru tagad savās gādīgajās rokās ir pārņēmušas citas latviešu meitenes un turpina veidot pasākumus mūsu tautiešiem.
Īpašu vietu Martas dzīvē ieņēma diasporas skola. Viņa uzsver, ka tās galvenais uzdevums nebija tikai latviešu valodas apguve. Vēl svarīgāk bija bērniem palīdzēt saprast savu piederību Latvijai, iepazīt kultūras tradīcijas, svētkus, simbolus un vērtības. Katru mācību gadu bērni iepazina Latvijas stāstus, dziedāja dziesmas un mācījās par savu izcelsmi. Daudzi no viņiem ikdienā latviski runāja maz vai nemaz, taču ar lepnumu piedalījās skolas aktivitātēs un saglabāja saikni ar savu izcelsmes valsti. Marta uzskata, ka šādas skolas diasporā dara ļoti nozīmīgu darbu, jo palīdz bērniem saglabāt identitāti un veidot piederības sajūtu Latvijai.
Atgriezties Latvijā Martu mudināja ne tikai emocionāli apsvērumi, bet arī praktiski iemesli. Dzīvojot Skotijā, viņa piedzīvoja, cik sarežģīti ģimenēm ar maziem bērniem ir savienot karjeru un bērnu aprūpi. Bērnudārzu izmaksas bija ļoti augstas, un pēc meitas piedzimšanas Marta pieņēma lēmumu vairākus gadus veltīt bērna audzināšanai, atliekot profesionālo izaugsmi. Savukārt Latvijā viņa ieraudzīja pavisam citu situāciju – pieejamus bērnudārzus, plašas interešu izglītības iespējas un atbalstu ģimenēm. Viņa īpaši novērtē to, ka bērni var iesaistīties dažādās sporta, mākslas un kultūras aktivitātēs par salīdzinoši nelielām izmaksām. Arī viņas meita šobrīd aktīvi nodarbojas ar peldēšanu, dzied korī, spēlē florbolu un iesaistās citās nodarbībās. Marta ir pārliecināta, ka tieši šādas iespējas bērniem veidot daudzpusīgu ikdienu ir viens no Latvijas lielākajiem ieguvumiem.
Tomēr atgriešanās nebija bez izaicinājumiem. Ģimene bija rūpīgi gatavojusies pārcelties, taču neilgi pirms atgriešanās Marta uzzināja, ka gaida otro bērnu. Rezultātā viņa nonāca situācijā, kurā vairs nevarēja saņemt maternitātes pabalstu no Skotijas, bet Latvijā vēl nebija tiesīga pretendēt uz attiecīgajiem pabalstiem. Tas bija emocionāli un finansiāli sarežģīts periods, kad ģimenei nācās paļauties uz saviem iekrājumiem. Marta uzskata, ka šis ir jautājums, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, jo ģimenes, kas izvēlas atgriezties Latvijā ar bērniem, nereti saskaras ar līdzīgām situācijām.
Neraugoties uz grūtībām, Marta uzsver, ka darbu Latvijā atrast ir iespējams. Viņasprāt, bieži vien cilvēkus attur nepamatotas bailes, ka pēc atgriešanās nebūs iespēju profesionāli attīstīties. Viņa ir pārliecināta, ka apņēmīgiem un motivētiem cilvēkiem darba iespējas ir pieejamas gan lielajās pilsētās, gan reģionos. Kā piemēru viņa min savu vīru, kurš ir lietuvietis un Latvijā ieradās bez latviešu valodas zināšanām, taču darbu atrada ļoti ātri. Marta mudina cilvēkus būt atvērtiem dažādām iespējām un neierobežot sevi ar priekšstatu, ka obligāti jāatgriežas tieši tajā vietā, no kuras reiz aizbraukts. Dažkārt jauns sākums citā Latvijas pilsētā var būt daudz veiksmīgāks risinājums.
Šovasar apritēs četri gadi kopš ģimene atgriezusies Latvijā. Atskatoties uz šo laiku, Marta saka, ka lielākā pārmaiņa nav saistīta ar darbu, ienākumiem vai sadzīvi. Tā ir sajūta, ka beidzot esi tur, kur vēlies būt. Viņa atzīst, ka dzīve Latvijā nav ideāla un arī šeit netrūkst izaicinājumu, tomēr ir pazudusi nepārtrauktā ilgošanās pēc mājām, kas pavadīja visus gadus ārzemēs. “Es esmu mājās, un tas dod mieru,” viņa saka. Arī meita šodien jūtas piederīga Latvijai un bieži mudina draugus un paziņas apsvērt iespēju pārcelties uz šejieni.
Tiem, kuri vēl tikai domā par atgriešanos, Marta vēlas nodot vienkāršu vēstījumu – nebaidīties. Ja reiz izdevās aizbraukt uz svešu valsti, atrast tur savu vietu un veidot dzīvi no jauna, tad to pašu iespējams izdarīt arī Latvijā. Viņasprāt, svarīgākais ir neļaut gadiem paiet gaidās un šaubās. “Ir cilvēki, kuri joprojām ilgojas pēc mājām un domā par atgriešanos. Es viņiem gribu teikt – nevajag skumt. Ja sirds sauc mājās, tad jābrauc mājās.”
