Lasīšanas laiks: 6 min
Vairāk nekā desmit tūkstoši sportistu pēc starta signāla darīja visu iespējamo, lai tuvotos saviem mērķiem. 32 no viņiem aizstāvēja Latvijas karoga krāsas, bet trīs lika straujāk sisties valmieriešu sirdīm. Kā tas bija – klātienē piedzīvot un piedalīties XXXI Vasaras olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro – stāsta valmierieši, BMX sportisti Māris Štrombergs un Edžus Treimanis ar treneri Ivo Lakuču, kā arī peldētājs Uvis Kalniņš.
Latvijas karogu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā nesa divkārtējais olimpisko spēļu čempions BMX riteņbraukšanā vīriešiem Māris Štrombergs. “Atklāšanas ceremonijā biju pirmo reizi. To tiešām iesaku izbaudīt katram olimpietim. Lai gan bija neliela nīkšana, brīdis, kad komandai gājienam dod zaļo gaismu, bija gandrīz kā pirms starta – uztraukums. Kā komandai šķērsot stadionu, būt kopā ar savējiem, pilnas tribīnes un turklāt karoga nešana – tas tiešām būs kas tāds, ko stāstīt bērniem un mazbērniem,” atceras Māris. “Atklāšanas ceremonija deva pozitīvas emocijas,” piekrīt Ivo Lakučs, “turklāt komandas meitenes apžilbināja ne vienu vien citas valsts sportistu, kuri steidzās kopīgi nofotografēties.”
Savukārt pēc tam dienaskārtības pirmais jautājums bija treniņi. Lai gan, kā atzīst Uvis Kalniņš, sanācis arī apskatīt pilsētu un iespēju robežās sekot līdzi komandas biedru veikumam. “Kad varējām, protams, skatījāmies, kā katram veicas. Istabiņās televizoru nebija, tāpēc pulcējāmies Latvijas komandas birojā – ne pārāk lielā telpā ar televizoru. Turklāt sportistiem bija iespēja klātienē apmeklēt citu sporta veidu sacensības. Tomēr svarīgākais bija treniņi un braukšana. Mums bija jākoncentrē enerģija, tāpēc centāmies izvairīties no pārlieku emocionālas līdzi jušanas. Gribu teikt, ka Latvijas komanda bija ne tikai ļoti saliedēta, bet arī viena no spēcīgākajām, kas pārstāvējusi valsti,” uzsver Ivo.
Arī sadzīves apstākļi bijuši pietiekami labi. Bija padomāts, lai sportisti nekavētu dārgās treniņu stundas sastrēgumos, tāpēc, piemēram, ceļš uz BMX trasi bijis atvēlēts tikai olimpisko spēļu transportlīdzekļiem. Turklāt BMX sportisti vispirms trenējušies Floridā, kur karstums bijis tik liels, ka Riodežaneiro 30 grādu temperatūra likusies normāla.
Trenējoties un koncentrējoties par satraukumu nav laika domāt, bet pirms sacensībām tas mēdz parādīties. “Nekad nevar paredzēt, vai tas būs vai nebūs. Taču, nostājoties uz starta, uztraukums šoreiz pazuda. Man galvenais ir censties un domāt par kaut ko citu, nevis peldēšanu,” stāsta Uvis. “Pirms pirmā brauciena mēdzu paklausīties ko nomierinošu, bet pēc tam gan vajag kaut ko uzvelkošu, varbūt pat skarbāku vārdu no trenera, lai varu atgūt kaujiniecisko garu,” atklāj Edžus Treimanis.
Par sniegumu šajās olimpiskajās spēlēs puiši ir kritiski, norādot, ka neparādīja visu, uz ko bija spējīgi. “Ja esi bijis tur “augšā”, tad saproti, cik daudz sports un šādi rezultāti no tevis ir prasījuši. Arī šādas emocijas ir daļa no sporta. Medaļai ir divas puses. Ja gribi uzvarēt, jāmāk arī zaudēt un pēc tam savākties, un celt jaunas pilis, kur tiekties,” norāda Ivo, uzsverot, ka no kļūdām ir jāmācās. Piemēram, pēc šīm olimpiskajām spēlēm Starptautiskā riteņbraukšanas savienība apsver iespēju noteikt robežas, kad sacensības vēja brāzmu dēļ ir jāpārtrauc, domājot par sportistu veselību un drošību. “Ļoti pārdzīvoju, redzot, cik daudzi krita. Tas patiesībā bija šoks. Brāzmainais vējš pirmajā taisnē pūta tieši sportistiem mugurā. Trase bija samērā maza, tāpēc bija grūti pilnībā atvērties un braukt uz pilnu jaudu. Uzskatu, ka vadošo sportistu robežas bija daudz augstākas, nekā trase tās ļāva realizēt, tāpēc viņi sāka par daudz analizēt. Tas savukārt deva iespēju sportistiem, kuri nav vēl tik profesionāli spēcīgi,” uzskata Ivo. Lai gan pirmais nepatīkamais pārsteigums bija Edžus kritiens, sportists atzīst, ka kopumā trase viņam patikusi. “Nespēju tikt galā ar startu, bet nepatikšanas sākās tad, kad braucām visi kopā. Bija spēcīgs sāna vējš, pretvējš. Sanāca masveidīgi kritieni, turklāt olimpiskajās spēlēs nebremzē, bet riskē līdz galam. Man kritiens bija galējais pavērsiens. Atkārtojās pirms četriem gadiem Londonā pieredzētais. Domāju, viens pret miljonu ir iespēja, ka kaut kas tāds atkal varētu notikt, tāpēc laikam morāli sagumu un saņemties bija sarežģīti,” atceras Edžus.
Par līdzjutēju atbalstu puiši norāda, ka tas viņiem nozīmē daudz, jo īpaši ir jūtami valmieriešu laba vēlējumi. Uvis saņēmis uzmundrinājumus sociālajos tīklos, arī pārējie sportisti jutuši, ka mājās par viņiem daudzi tur īkšķus. “Ļoti var just valmieriešu atbalstu. Valmiera ir manas mājas, lai arī kurā pasaules malā es atrastos, jo šeit ir mana ģimene un tuvākie draugi, ar kuriem kopā sākām BMX treniņus,” stāsta Māris. “Mums par valmieriešiem nekad nav bijušas šaubas. Kur tad vēl, ja ne mājās par tevi stāv un krīt! Māra divas olimpiskās zelta medaļas ir milzīgs sasniegums. Protams, trenējāmies ar domu, ka varētu būt trešais zelts. Iedvesmojāmies no tā! Bet sports ir sports. Esam izjutuši pilnu emociju buķeti – gan milzīgo pacēlumu, kad līdzjutēji priecājas kopā ar mums, gan kā šobrīd – kad iecerētais nav sasniegts,” norāda Ivo.
Pašlaik puiši atpūšas un sakārto domas pirms jaunām sacensībām un mērķu izvirzīšanas. Uz jautājumu, vai Uvis prot tā vienkārši paplunčāties un BMX sportisti ar velosipēdu nesteidzīgi pabraukāties, puiši smejas, ka atpūtai lielākoties izvēloties citus sporta veidus. “Pašlaik skrienu, trenējos boksā, apmeklēju svaru zāli, lai nezaudētu fizisko formu, arī peldos. Iespējams, ūdens mani nesaista tik ļoti kā citus, jo tajā pavadu daudz laika trenējoties, bet karstās dienas labprāt aizvadu ūdens tuvumā,” atzīst Uvis. “Vakar trīs stundas spēlēju ar draugiem pludmales volejbolu, bet četras stundas – tenisu. Ja godīgi, lai atpūstos, ar riteni nevizinos, bet man patīk braukt ar velosipēdu pa šoseju un ar motociklu pa mežiem,” stāsta Edžus. “Es šonedēļ laiskojos. Varu pagulēt ilgāk un pie miera doties vēlāk. Atpūšos, bet jāsāk jau lēnām kustēties. Jauni mači ir priekšā, Pasaules kauss,” stāsta Māris.
Jautājumam, kam atbildes meklējuši arī ārvalstu mediji – kā salīdzinoši tik mazā valstī var būt tik daudz izcilu sportistu, turklāt spēcīgākie valsts BMX braucēji ir valmierieši, atrisinājuma variantus piedāvāja arī mūsu sportisti. “Garš ceļš ir iets. 90.gadu beigās bijām lielvalstīm tālu aiz muguras. Manuprāt, Ivo Lakučs ir viens no galvenajiem “celmlaužiem”, kurš devās uz ārzemēm, skatījās, mācījās. Visi Valmieras puikas, kuri pie viņa trenējušies, uzradījuši labus sasniegumus. Valmiera ir sporta pilsēta, un tiecamies, lai tā būtu sporta lielpilsēta. Ejam pareizajā virzienā – jau vēsturiski mums bijuši spēcīgi sportisti, arī tagadējie rezultāti to pierāda. Mums ir Vidzemes Olimpiskais centrs, stadions, būs baseins, jauna manēža. Tas viss ilgtermiņā atmaksāsies ar sportistu rezultātiem,” uzskata Māris.
“Arī es esmu pieredzējis, ka brīnās – kā tik mazai valstij var būt tādi panākumi. Uzskatu, ka Valmierā BMX līmenis ir izveidots un uzturēts, pateicoties Ivo Lakučam. Visa pamatā ir darbs. Viņš mūs mazus sasauca kopā, pats bijis profesionāls braucējs, turklāt ieguvis maģistra grādu sporta pedagoģijā, savienojot praksi ar teoriju un palīdzot mums katram individuāli. Valmiera ir sporta pilsēta, šeit ir kvalitatīvas treniņbāzes, kas ir arī iemesls, kāpēc vasarās esam šeit. Turklāt Valmierā viss ir tuvu,” norāda Edžus.
“Šķiet, ka BMX ir sācies Valmierā, tas nekas, ka vēlāk nekā citur pasaulē. Šajā jomā esam sev izcīnījuši vietiņu. Turklāt mums ir spēcīgas riteņbraukšanas tradīcijas saknes, kas rada atbilstošu atmosfēru. Tomēr viss ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu ieguldītā darba. Mēs varējām veidot trasi, saprast šī sporta būtību, izdzīvot to. Mērķtiecība un zinātkāre mūs aizveda līdz medaļām. Vēlamies ar to dalīties un nodot mazajiem sportistiem, jo šo visu esam darījuši, domājot par BMX sporta attīstību kopumā. Tāpēc arī spējam patiesi priecāties par komandas biedriem – jo vairāk esam, jo lielāka iespēja uzvarēt. Turklāt viss ir saistīts – sportisti, līdzjutēji, atbalstītāji. Tas mums palīdz kā komandai skatīties problēmai acīs un to atrisināt. Divas olimpiskās zelta medaļas ir pierādījums,” atzīst Ivo.
