Lasīšanas laiks: 3 min
Pirmdien, 21.februārī, Valmieras kinoteātrī “Gaisma” bija ieradušies daudz kino cienītāju, lai noskatītos filmu “Janvāris” un tiktos ar radošo komandu, kuru šoreiz pārstāvēja Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Baiba Broka un jaunais Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktieris Sandis Runge. Baiba Broka Valmierā ciemojās arī oktobra sākumā, kad tika izrādīta filma “Mamma vēl smaida”. Par šo izcilo JRT aktrisi komentāri nav vajadzīgi. Sandis teātrī sevi pārliecinoši pieteicis ar lomām izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” un “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Ja būtu ieradies filmas režisors Viesturs Kairišs, droši vien būtu vairāk gan jautājumu, gan atbilžu, bet ko stāstīt bija arī Baibai un Sandim.
Kamēr filma “Janvāris” plūc laurus starptautiskajos kino festivālos (pēc vienprātīga žūrijas vērtējuma uzvara 17.Romas Starptautiskajā filmu festivālā, Kairišs kā labākais režisors, Avots kā labākais aktieris), tikmēr vietējie skatītāji Latvijā filmu vērtē ļoti atšķirīgi. Daži izjūt tā laika emocijas un atceras saspringto laiku, citi uzskata, ka filmas kvalitāte ir zema, Ulfsaks neizskatās pēc Podnieka un uzdod retoriskus jautājumus: par ko ir filma un kādai auditorijai tā domāta?
Sandis Runge to nosauc par ekspektāciju (gaidām, cerībām), bet Baiba Broka (filmā atveido Jaža mammu), uzskata, ka filma ir jauna cilvēka pieaugšanas stāsts. Tāpat kā režisors, viņa atceras, ka toreiz savos 17-18 gados bija iemīlējusies, gājusi uz randiņiem un barikāžu notikumi palikuši otrajā plānā, fonā savām personīgajām emocijām. Tajā brīdī jaunieši neapzinājās šo vēsturisko notikumu mērogu.
Varbūt pie skatītāju vilšanās vainīgs filmas nosaukums? Varbūt vainīgi mediju apraksti vai sava lasītprasme? Ja minēts 1991.gada janvāris un barikādes, tad cilvēki gaida precīzus vēstures notikumus, bet filmas pamatā ir stāsts par jaunajiem kinematogrāfistiem Rīgā 1991.gada sākumā, kad viņi tiek ierauti politikas un vēstures krustugunīs. Tas ir jaunā vīrieša Jāzepa (filmā saukts par Jazi) pieaugšanas stāsts, tas ir arī mīlestības stāsts starp Jazi un Annu, ko filmā atveido Kārlis Arnolds Avots un Alise Dzene. Ir jaunās paaudzes protests, bohēma, pirmās nopietnās attiecības, seksuālā pieredze (Sieviete tevi var aizraut citā izplatījumā…).
Filma ir kā vēsturiska un autobiogrāfiska ekskursija. Arī Viesturs Kairišs nāk no Latgales, arī viņš tajā laikā pirmo reizi rokās paņēma kameru, un 1:1 Viesturam bijusi arī kastinga epizode ar vientuļo vali jūras krastā (Valis bijis jāatveido arī Sandim Rungem!).
Par filmu režisors ir teicis: “Janvāris ir gada pirmais mēnesis, filma ir par sākumu.” Un sākums ir gan Latvijas neatkarībai, gan galveno varoņu sevis meklējumiem kā vīrietim un sievietei, kā arī sākums profesionālajai karjerai kino jomā. Ja filmu tulko šādi, tad viss atbilst.
Tikšanās laikā Sandis Runge atceras, ka bijis daudz jādzer zaļais “Tarhuns”, bet Baiba Broka filmēšanas laiku atminas šādi:
Tās bija apmēram ierastās 30 filmas uzņemšanas dienas. Filmēšana bieži vien ievilkās vēlu naktī, bet cilvēki negāja prom, jo sajūtas bija tik spēcīgas, tik tuvas vēsturiskajiem notikumiem, ka tās visus pārņēma savā varā. Pēdējos gados Latvijai neraksturīgi sakrita arī laikapstākļi, jo 2020.gada janvārī, tāpat kā 1991.gadā, bija gan sniegs, gan aukstums. Līdz konkrētajam kadram cilvēki gāja ar maskām, katrs cilvēks tajā brīdī bija zelta vērtē. Ļoti lielu darbu veica arī operators. Bija daudz tehnisku lietu, lai apvienotu dokumentālos kadrus ar inscenējumiem. Pilnīgi no jauna bija jārada arī vide, jo šo gadu laikā viss ir mainījies. Ļoti palīdzēja Ievas Jurjānes tā laika dienasgrāmata, Izoldes Cēsnieces melnbaltās fotogrāfijas, arī transparents “Es nedošu savu dēlu padomju armijai!” tika veidots pēc oriģināla.
Tie, kas dzīvojuši filmā atveidotajā laikā, lieliski atceras vidi un sadzīviskās detaļas: dzīvokļu iekārtojumu, apģērbu, panku frizūras, telefongrāmatu, “Straumes” kafijas dzirnaviņas, raidījumu “Labvakar, Latvija!”, “Dzelteno pastnieku” dziesmas un citas pazīstamas tā laika melodijas.
Mūsdienās liekas smieklīgi un nesaprotami, bet 90.gados svarīgs un tam laikam aktuāls ir arī neliels dialogs filmā:
- Ko tev nozīmē zilā krāsa?
- Džinsus.
- Džinsi arī dod cerību.
