Lasīšanas laiks: 8 min
Nesen trīskārtējais Eiropas čempions spēka trīscīņā, valmierietis Mārtiņš Krūze nolēmis izbeigt savu sportista karjeru. Nav noslēpums, ka profesionālais sports ir viena no smagākajām karjerām, tādēļ portāls “Valmieras Ziņas” devās pie Mārtiņa aprunāties par to, kā veicies šajos gados un kādi ir sportista nākotnes plāni.
Spēka trīscīņa
Mārtiņš stāsta, ka spēka trīscīņa dzimusi ASV `70 gados. Sports izaudzis no tā, ka vīri savā starpā sacentušies, kurš var vairāk pacelt. Tolaik bijušas dažādas kustības, piemēram, bicepsa celšana, taču līdz mūsdienām saglabājušās tikai trīs pamatkustības, kuru summa tad arī veido spēka trīscīņu jeb pauerliftingu. Tie ir pietupieni ar svara stieni uz pleciem, svara stieņa spiešana guļot uz muguras un stieņa vilkme no zemes, kas svara stienis tiek vienkārši pacelts no zemes. Šīs kustības tiek izmantotas arī citos sporta veidos, jo tās ir lielisks veids, kā trenēt pilnīgi visu ķermeni. Ar spēka trīscīņu savos treniņos nodarbojoties arī Latvijā zināmie skeletonisti brāļi Dukuri, lai veidotu lielos pamata muskuļus.
Salīdzinoši nesen, 2012. gadā, radusies klasiskā spēka trīscīņa, kas nozīmē svara stieņa celšanu bez papildus ekipējuma un palīglīdzekļiem. To Starptautiskā Pauerliftinga federācija izveidojusi kā centienu spēka trīscīņu atzīt kā Olimpisko sporta veidu. Mārtiņš stāsta, ka divas reizes jau šis pieteikums ir noraidīts, taču beidzot esot novērstas visas nepilnības un, iespējams, ka drīzumā šis sporta veids iegūs Olimpisko atzinumu.
Latvijā spēka trīscīņa ir salīdzinoši populārs sporta veids. Gada griezumā Latvijas pauerliftinga federācija rīkojot aptuveni 80 sacensības, tajā skaitā unikālās Latvijas spēcīgāko pilsētu sacensības, kurās pēdējos trīs gadus uzvarējusi Valmiera. Kopumā no visas Latvijas šajās sacensībās piedalām apmēram 6000 cilvēku, kas pēc Mārtiņa domām esot ļoti liels skaitlis Latvijai. “Man nav pārliecības, ka to pašu var teikt atsevišķi mazāk populārie Olimpiskie sporta veidi,” par paveikto lepns ir Mārtiņš.
Sportista karjera sākās ar hobiju
Tālajā 2004. gadā Mārtiņš devies uz piemājas sporta zāli, kur sācis nedaudz kustēties. Pēc gada kopā ar draugu devušies uz Valmieras 5.vidusskolas sporta zāli, kur iepazinies ar savu treneri Andreju Rožlapu, ar kuru kopā pavadījis visus sportista karjeras gadus. “Tā tas kaut kā izauga,” stāsta Mārtiņš, “Sāku 17 gadu vecumā, nostartēju sporta kluba Ziemassvētkos rīkotajās sacensībās. Pēc tam nāca Latvijas čempionāts jauniešiem. Tolaik tas bija arī viss, nebija paredzēta nekāda starptautiska karjera, bet lēnā garā, soli pa solim tas tomēr izauga. 2011. gadā devos uz savu pirmo Eiropas čempionātu junioriem, tajā izdevās izcīnīt sudraba medaļu, bet pēc tam, 2012. gadā, notika pirmais Pasaules kauss klasiskajā spēka trīscīņā, kur es jau vairs nebiju juniors, bet piedalījos vīru konkurencē. Tā ir prestižākā un spēcīgākā spēka trīscīņas grupa. Šajās sacensībās izcīnīju 6. vietu, bet no 2. vietas mani šķīra tikai 20 kilogrami. Ja mēs runājam par 840 kg summu, tad uz tā fona tie 20 kg vairs nešķita tik daudz. Līdz ar to nodomāju, ka varbūt kaut kas arī sanāk. Mēģināju turpmāk darboties nedaudz vairāk un pievērsties sportam jau profesionālāk.”
Vēl pēc gada, 2013. gadā, Mārtiņš devās uz pirmo Pasaules čempionātu klasiskajā spēka trīscīņā, kas norisinājās Krievijas pilsētā Suzdaļā. Viņš stāsta, ka uz sacensībām braukuši ar domu, ka būtu labi iekļūt sešiniekā, bet kopumā svarīgākais ir rezultāts. Pavisam negaidot Mārtiņš izcīnījis sudraba medaļu, kas arī esot viņa lielākais sasniegums sportista karjerā.
Vēlāk Mārtiņš devies uz Dienvidāfriku, kur atkal piedalījies nu jau otrajā Pasaules čempionātā un izcīnījis bronzas medaļu. “Sudraba medaļa tika zaudēta ļoti sīvā cīņā ar labu draugu, kurš dzīvo Klusā okeāna vidū uz Samoa salas. Nu, un pēc tās sudraba un bronzas medaļas nāca pirmais Eiropas čempionāts klasiskajā spēka trīscīņā. No sākuma klasisko trīscīņu ieviesa pasaulē, tad Eiropā un tagad pēdējos trīs gadus esmu uzvarējis Eiropas čempionātus un pagaidām Eiropā esmu nepārspēts,” par saviem panākumiem stāsta sportists.
Iespēja sevi pierādīt arī mazajām nācijām
Mārtiņš stāsta, ka spēka trīscīņa ir sporta veids, kas apvieno ne tikai lielās nācijas, kas parasti gūst panākumus visos sporta veidos, jo spēj ieguldīt milzīgu naudu sportā, bet dod iespēju par medaļām cīnīties arī mazajām valstīm. Šajā sporta veidā arī tādas mazas valstiņas kā Samoa, Latvija vai, piemēram, šogad pasaulē sudraba medaļu ieguvis vīrs no Nauru salas, kas arī atrodas Klusajā okeānā. Spēka trīscīņā ievērojamos panākumus gūst arī mazās nācijas, kas pēc sportista domām ir brīnišķīgi. Interesanti esot arī konkurēt un cīnīties ar cilvēkiem, kas dzīvo globusa otrā pusē.
Māksla pareizajā brīdī aiziet
Pēc šogad aizvadītā Pasaules čempionāta spēka trīscīņā Mārtiņš nolēmis aktīvo sportista karjeru beigt. “Māksla ir aiziet līdz virsotnei, bet māksla ir arī pareizajā brīdī aiziet,” par savu lēmumu stāsta Mārtiņš, “Tu nevari sagaidīt tās savas loģiskās beigas, jo visam pienāk beigas, sportista karjerai jo īpaši. Tas, ko tu vari izdarīt, ir aiziet, kamēr tu vēl jūties labi un esi vesels. Manuprāt, šis lēmums ir pieņemts pareizajā brīdī – Eiropa ir trīs reizes uzvarēta, arī pasaulē esmu izdarījis visu, ko varēju izdarīt.” Sportistam pienākot brīdis, kad laiks, ko patērē atjaunojoties pēc traumām, ir ilgāks, nekā tas, ko pavada sportojot. Šo brīdi sagaidīt nevajagot, jo tas atstāj neatgriezeniskas sekas uz organismu – dziedēšanās brīdī organisms tiek konstanti nodarbināts un tā ir milzīga slodze.
Arī profesionāla sportista karjera nav notām vieglākajām. Mārtiņš stāsta, ka pēc Latvijas Sporta likuma viņš definējams kā amatieris, jo profesionāls sportists esot tas, kuram maksā par sportošanu. Mārtiņam gan esot bijuši atbalstītāji, bet par pašu sportošanu algu nekad neesot saņēmis. Tas esot vēl viens iemesls, kādēļ sportists savu karjeru nolēmis beigt. “Kaut kā jau es esmu izdzīvojis līdz šim, kaut kā es esmu sasniedzis tās Eiropas augšas un pasaules augšas, bet, piemēram, mans iekrājums pensiju fondam ir pilnīgi nekāds. Jāsaprot ir tas, ka arī pēc 40 gadiem man gribēsies ēst. Esmu telefonā ielicis atskaiti – dienas līdz manai 75 dzimšanas dienai. Katru dienu pamostoties, tas cipars jau kļuvis mazāks. Es to nedomāju tik drūmi, kā to uztver citi cilvēki, bet gan ar vēlmi radīt sev motivāciju izdarīt kaut ko labāku un lielāku. Tas laiks iztek ļoti ātri, līdz ar to vajag saprast savas spējas un to, kā savu laiku izmantot labāk. Šobrīd sportā esmu sasniedzis visas virsotnes, ko varēju sasniegt, tagad jādzīvo tālāk! Jāsaprot, ka sports ir laba lieta un sportu vajag, bet tas nav pats svarīgākais dzīvē – ir daudz citu iespēju, kas jāizmanto un lietu, kas jāizdara!” pārliecināts ir Mārtiņš.
Sportists stāsta, ka ir divu veidu sports. Veselības sports ir tad, kad cilvēks laiku pa laikam aiziet uz sporta zāli un nedaudz sevi nodarbina tik, cik pats vēlas. Savukārt sports, kas tendēts uz augstiem sasniegumiem, bieži vien atlēta veselību atstāj otrajā plānā. “Augsti sasniegumi ir augsti sasniegumi,” nosaka Mārtiņš.
Panākumu atslēga slēpjas ne tikai talanta, bet arī ieguldītajā darbā
Talants spēka trīscīņā ir ļoti vienkārša lieta. Šajā sporta veidā tas vairāk saistīts ar cilvēka fiziskajiem dotumiem. Ļoti svarīgas ir auguma proporcijas, piemēram, vēlams, lai augšstilbs būtu pēc iespējas īsāks, lai tupjoties būtu vieglāk noturēt svaru. Arī tam, kā muskuļi piestiprināti pie kauliem ir nozīme, Mārtiņš stāsta, ka, ja muskulis atrodas kaut tikai pusmilimetru uz vienu vai otru pusi, tad ar to pašu muskuli varot celt attiecīgi krietni lielāku vai krietni mazāku svaru.
Mārtiņš gan ir pārliecināts, ka sportistam ar talantu vien nepietiek. “Jāsaka godīgi, varbūt Top 1 pasaulē tu nebūsi, bet, piemēram, kā tas ir manā variantā, sportists, kas smagi strādās, kad talants nestrādā, vienmēr pārspēs to talantīgo. Talantiem mūžīgā problēma visās dzīves jomās, ne tikai mūsu sportā, ir tāda, ka viņiem tie sākotnējie panākumi nāk ātri un viegli. Tajā brīdī cilvēkam zūd motivācija un spēja smagi strādāt. Savukārt, ja tev tas viss nāk smagi un grūti, tad tu jau esi pieradis visu laiku strādāt un cīnīties, tev tas nav nekas jauns,” atzīst sportists.
No sporta pavisam aiziet nav iespējams
Par saviem nākotnes plāniem Mārtiņš izsakās ļoti vienkārši: “Lai īstenotu arī kaut kaut kādus lielākus plānus, kas saistīti ar dažādiem starptautiskiem projektiem, tev vajag nodrošināt to, lai tu vari paēst. Esmu novērojis, ka tā ir tāda nepieciešamība. Tāds arī ir tas mans sākotnējais mērķis, vienkārši nedaudz sakārtot savu dzīvi, jo pēdējos piecus gadus esmu profesionāli sportojis un šobrīd tā dzīve mainās diezgan krasi. Protams, jāsaprot arī tas, ka man ir nepieciešams kaut ko īstenot dzīvē. Es esmu tas nemiera gars, man nepietiks pastrādāt no plkst. 8.00 līdz 17.00, man ir nepieciešams visu laiku rušināties un darboties. Šobrīd reģionālajā televīzijā notiek raidījums “Spēka sports Latvijā”, tad jāskatās tālāk, iespējams, nākamgad šis projekts jāizvērš plašāk. ”
Mārtiņš gan atzīst, ka, lai gan aktīvā sportista karjera ir beigusies, no sporta pasaules pavisam atteikties viņš negrasās. “Tīri veselības ziņā tas nav iespējams. Man ir bijušas ļoti lielas slodzes, es nevaru organismam pateikt – viss, šodien pietiek! Šobrīd pēc Pasaules čempionāta es gan zālē neesmu bijis, bet turpmāk plānoju treniņus turpināt apmeklēt ik dienu. Ja kādā brīdī pietrūks starptautisko sacensību atmosfēras, tad varētu nokārtot starptautiskā trenera licenci, tad vismaz reizi gadā kopā ar draudzeni aizbraukt tādā kā ekskursijā – pabaudīt sacensību gaisotni, satikt vecos draugus, kuri vēl startē. Nu, un vēl jau vienmēr paliek tā sporta organizatoriskā puse, kas man vienmēr ir patikusi un kurā cenšos arī darboties,” stāsta Mārtiņš.
Katrai problēmai ir risinājums!
Jaunajiem sportistiem Mārtiņš galvenokārt nevēl nepadoties. “Visām grūtībām ir tāds vai citādāks risinājums. Tas jāatceras gan sportā, gan ārpus tā,” pārliecināts ir sportists. Tāpat Mārtiņš cer, ka drīzumā kāds latvietis pārspēs viņa uzstādīto rekordu pietupienu summā: “Jebkurš rekords, neskatoties uz to, cik ilgi viņš stāv, kādā brīdī tiks labots un pārspēts. Kādam citam tavs rekords ir mērķis. Eiropas rekordu visticamāk pārsi gadu laikā kāds pārspēs, bet mana klusā cerība ir tāda, ka kāds labos arī manu Latvijas rekordu. Izklausās varbūt jocīgi – es ceru, ka mani rekordi aizies, bet tāds ir tas rekorda mērķis. Radīt kādam citam motivāciju un izaicinājumu, lai viņš redz, ka tas ir iespējams tepat, Latvijā. Jāsaka gan, ka ar lielu stūrgalvību un varbūt pat nelielu stulbumu, bet ir! Rekordi ir uzstādīti, lai tos pārspētu!”
