Lasīšanas laiks: 3 min
Izstāžu zāle – vieta Rūjienā, kuru ikviens, kas šeit viesojies, daudz nedomājot, var saukt par pilsētas mākslas oāzi. Šogad tā svinēs 25 gadu jubileju. Zāles vadītāja Līga Siliņa atklāj – Rūjienā mākslai ir dziļas saknes, te mākslu ļoti mīl.
Līga Izstāžu zāli vada jau no pirmās dienas. “Pirms tam strādāju apdrošināšanas inspekcijā par galveno grāmatvedi. Sākās atmodas laiks, inspekciju likvidēja. Biju laimīga, ka beidzot varēšu atpūsties, būšu bezdarbnieks. Taču nekāda atpūta nesanāca, drīz vien mani uzrunāja domes priekšsēdētāja Alma Zālīte, piedāvāja vadīt jaunizveidoto Izstāžu zāli vecajā zirgu stallī pie baznīcas. Sākumā nedevu nekādu atbildi. Zinot to kluso vietu, prom no pilsētas centra, domāju, ka es tur iznīkšu, sapelēšu. Pēc nedēļas tomēr aizgāju apskatīties. Celtnieki vēl veica pēdējos darbus. Sajūtas, ieejot iekšā, bija tik jaukas – kā smaržoja koks. Sapratu, ka tā ir mana vieta, ka gribu te būt. Skrēju uz domi, lai pateiktu Almai Zālītei, ka es gribu, es gribu te būt.”
No 2009.gada Izstāžu zālei ir otras – jaunās telpas pilsētas centrā – Upes ielā, taču vecajā zirgu stallī joprojām var aplūkot mākslinieka Arvīda Straujas gleznas un 85 tēlnieka Jāņa Zariņa ģipša tēlus. Jau 25 gadus Izstāžu zālē izstāda tikai rūjieniešu vai ar Rūjienu saistītu mākslinieku darbus. “Rūjienā mākslinieku netrūkst. Ar diplomiem, bez diplomiem. Te ir ļoti laba mākslas skola, kura iedvesmo jaunos censoņus.
Man nav svarīgi – mākslinieks ar vai bez diploma. Galvenais, lai būtu rūvenietis. Rūjienā pat ģimenes ārste glezno. Lielāks pārsteigums izstādes apmeklētājiem ir par līdz šim neiepazītiem māksliniekiem. Un kur tad vēl rūvenietim izstādīties, ja ne Rūjienā?”
Izstāžu zāle bija domāta tikai mākslai. Vēsture tajā ienāca pēc Līgas iniciatīvas. “Sākumā iekārtoju kārtējo izstādi, tīrīju, mazgāju un kurināju krāsnis. Apmeklētāju maz. Garlaicīgi. Bet aizejot mājās, mani pie vārtiņiem gaidīja ļaudis. Deviņdesmito gadu sākumā cilvēki varēja atgūt atpakaļ savu senču zemi un mājas, pierādot radniecību. Manā atbildībā bija mācītāja Birzuļa kundzes nodotās baznīcas grāmatas. Prasīju domei atļauju grāmatas nest uz Izstāžu zāli, lai cilvēki nāk pēc radu rakstiem pa dienu, un man ir, ko darīt. Kamēr es baznīcas grāmatās meklēju vajadzīgos ierakstus, cilvēki skatīja gleznas. Tā es viņus pieradināju pie mākslas, vienlaikus pati iemīlot vēsturi.” Vēstures materiālu krāšana pie baznīcas grāmatām neapstājās. Līga lūgusi cilvēkiem, lai nes vecās fotogrāfijas un citas mantas, kuras pašiem vairs nav vajadzīgas. Tā pilsēta tikusi pie bagātīga vēstures arhīva.
Līga atklāj, ka vēsture ir interesanta tikai tad, ja tā saistīta ar savas pilsētas, savu līdzcilvēku vēsturi – tās ir pilnīgi citas sajūtas. Vienā no jaunās izstāžu zāles telpām apskatāmi rūjienieša Jāņa Vaivara zīmētie slavenu kinoaktieru portreti ar paša iegūtiem autogrāfiem. Kopumā uzzīmēti 109 aktieri.
Katrai lietai Izstāžu zālē ir savs stāsts un savs vārds. Paralēli izstādītajiem mākslas darbiem, te var redzēt Rūjienas mākslas skolas audzēkņu gatavoto koka Lielvārdes jostu (no 36 000 koka elementiem!), trīs rūjienieša Māra Boča veidotos darbus kokā – “Gūstā jeb ļaunuma savaldīšana”, “Mēs varam sarunāt” un “Nekur nav jāsteidzas”. Arī Līgas ģitāra te kļuvusi par pastāvīgu interjera elementu, bez tās neiztikt nevienā Izstāžu zāles pasākumā.
Rūjienā māksla ir ik uz soļa.
“Tik daudz skulptūru un pieminekļu kā Rūjienā nav nekur citur Latvijā. Pieej pie viena pieminekļa un tālumā redzi jau nākamo. Un atkal nākamo. Tā kā mežā, lasot sēnes.”
Līga stāsta, ka tālākas nākotnes sapnis ir mākslu vēl vairāk iznest ārpus telpām – Rūjienā ir daudz senu ēku, kuras var padarīt vizuāli pievilcīgākas, ja tās apgleznotu. “Rūjiena ir zaļā mākslas pilsēta. Mākslai te ir, kur izpausties.”
