Lasīšanas laiks: 6 min
Vai ir iespējams novecot skaisti? Uz šo jautājumu filmā “Tev, Rūķi!” atbildi centās rast režisore Liene Laviņa-Kalnaella. Viņas garadarbs par Valmieras teātra aktrisi Rutu Birgeri, saņēma apbalvojumu “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākā debija”.
Ir pagājis teju mēnesis kopš saņēmi balvu “Lielais Kristaps”. Kādas ir sajūtas šobrīd?
Tagad pirmo emociju vilnis ir nedaudz noplacis. Šī balva man ir kā liela atbildība. Jūtu, ka esmu attaisnojusi uz mani liktās cerības, un tagad cilvēki no manis gaida vairāk. Debija – tas ir starta punkts. To nevar salīdzināt ar mūža ieguldījumu, pēc kura saņemšanas var “iekrist dīvānā” un neuztraukties par nākotni, jo lielais darbs jau ir izdarīts. Šī balva parāda, ka cilvēki man uzticas, tādēļ ir jādomā, kā sevi pierādīt nākotnē.
Kad filma bija pabeigta, vai iedomājies, ka varētu saņemt šādu apbalvojumu?
Nē, es biju pārsteigta, ka filma ir pieteikta šai balvai. To izdarīja Jura Podnieka studija, kurā es filmu veidoju. Par to uzzināju tikai tad, kad saņēmu e-pastu ar ziņu, ka filma ir nominēta. Pēc tam aizgāju noskatīties arī citu nominantu filmas, tās man ļoti patika. Necerēju, ka mana filma varētu saņemt apbalvojumu.
Filmas veidošanas procesā iesaistījās daudz cilvēku?
Filmu veidošana ir komandas darbs. Viena pati es nebūtu spējusi radīt kino tādā līmenī. Pēdējā laikā nav sanācis ilgāk parunāt ar saviem komandas biedriem – Aigaru Sermukšu, Sandru Alksni, Jāni Ozoliņu, Anriju Krenbergu, Martu Kontiņu un Antru Cilinsku, jo katrs no viņiem ir aizņemts savos darbos, strādājot pie jaunām filmām. Daudzi no man apkārt esošajiem cilvēkiem teica “Es zināju, ka tu dabūsi to balvu!”. Tajā brīdī es domāju – kā visi, izņemot mani, to nojauta? Laikam jau man ticība pašai sev ir vājāka nekā pārējiem, kuri ticēja maniem spēkiem. Tādēļ arī pirmā lieta, kuru teicu, kad uzzināju par “Lielo Kristapu”, bija, ka šī balva dod ticību sev pašai, un tās man dažkārt pietrūkst.
Savu filmu nebiju redzējusi visu vasaru, aizgāju to noskatīties “Lielajā Kristapā”. Protams, es to redzēju citādāk nekā vienkāršs skatītājs. Tobrīd man likās, ka joprojām ir lietas, kuras, iespējams, vajadzēja darīt citādāk, bet pie vainas laikam ir mans paškritisms.
Kāda ir tava iepriekšējā pieredze filmu režijā?
Visas iepriekšējās filmas, kuras esmu veidojusi, ir tapušas studiju ietvaros. Pēdējā filma pirms “Tev, rūķi” bija kā diplomdarbs Baltijas filmu un mediju skolas bakalaura programmā. Filmu “Aiz žoga” veidoju par Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes puišiem. Arī tā daudziem ļoti patika. Taču es nevienam režisoram neieteiktu sākt karjeru ar filmu par dzīvi cietumā. Pēc tam man bija ļoti grūti atgūties no redzētā un dzirdētā. Savukārt pieredze, uzņemot filmu “Tev, rūķi!”, bija brīnišķīga, jo tā tapa Valmieras Drāmas teātrī. Tur strādā cilvēki, cilvēki, kurus es ļoti cienu, kā arī vide bija ļoti patīkama. Darbs pie šīs filmas bija patiesa bauda.
Kā radās ideja par “Tev, rūķi!”?
Aktrisi Rutu Birgeri zinu jau kopš bērnības. Skatoties uz viņu, es mēdzu aizdomāties par vecumu – vai ir kāda noteikta formula, pēc kuras vadīties, lai mēs mūža otro pusi pavadītu skaisti, ar skaidru prātu un labu pašsajūtu. Pēc vienas sirsnīgas sarunas ar Rutu es nonācu pie slēdziena, ka mēs tik labi spējam saprasties, jo viņas prāts nav novecojis. Lai arī aktrises ķermenis iet līdzi laikam, viņa joprojām iekšēji jūtas kā jauna meitene. Veidot filmu par Rutu mani pamudināja aktieri Elīna Vāne un Mārtiņš Meiers, kad mēs visi sēdējām grimētavā un runājām par viņu. Valmieras teātrī nav tādu cilvēku, kas neapbrīnotu Rutu un viņas lielo mīlestību pret teātri un degsmi dzīvot. Viņai ir viedoklis par ikvienu izrādi un režisoru, Ruta joprojām brauc uz Rīgu, lai apmeklētu arī citus teātrus. Teātris ir tā lieta, kas motivē viņu būt aktīvai. Rutai ļoti svarīgi ir labi izskatīties, jo aktrises profesijā cilvēki uz viņu skatās. Tas nav tā kā, piemēram, grāmatvedim, kurš visu dienu var nosēdēt kabinetā, satiekot vien pāris cilvēkus. Aktrisei novecot ir citādāk – nemitīgi jāuztur sevi formā.
Nedēļu pēc sarunas ar Mārtiņu un Elīnu, es sāku filmēšanu. Pirmo mēnesi to darīju viena, lai varētu izveidot videorullīti, kuri prezentēt Valsts Kultūrkapitāla fondā un Nacionālajā Kino centrā. Un tad jau es Valmierā ierados uz filmēšanu kopā ar vēl pieciem cilvēkiem.
Vai filmas tapšanas procesā bija kādi pavērsieni, kurus tu negaidīji?
Filmēšanas laikā Inese Mičule strādāja pie jauniestudējuma “Eņģeļa kreisais spārns”, tādēļ man pirmo reizi bija iespēja būt klāt izrādes tapšanas procesā no pirmā mēģinājuma līdz pat pirmizrādei. Redzēju, kā strādā režisore un aktieri, kā veidojas tēli, scenogrāfija. Tas bija negaidīts ieguvums. Priecājos, ka šie divi projekti tapa vienlaicīgi, un abos no tiem piedalījās Ruta.
Kā tu formulētu galveno filmas vēstījumu?
Vēstījumu šajā filmā ir daudz, un tos var uztvert arī tie cilvēki, kuri nav saistīti ar teātri. No novecošanas nav pasargāts neviens, un to, kurā brīdī tas sākas, īsti nav iespējams paredzēt. Bet es ļoti ceru, ka, noskatoties šo filmu, gados vecāki vai arī, tieši pretēji, jaunāki cilvēki, sāks domāt. Negribētu, lai būtu tā, ka, iznākot no kinoteātra, redzētais jau būtu aizmirsies. Katram cilvēkam dzīves “bagāža” ir citādāka, un es domāju, ka ikviens šajā filmā var atrast ko saistošu. Vecuma tēma savijas kopā ar jautājumiem par ģimeni un bērniem. Ņemot vērā to, ka Rutai bērnu nav, viņa sevi visu mūžu pilnībā ir ziedojusi teātrim. Filmā gan Ruta atzīst, ka to nenožēlo.
Teātris tev ir tuvs jau kopš bērnības?
Esmu uzaugusi Valmieras teātrī, jo mani vecāki ir aktieri. Jau tad, kad man apritēja viens mēnesis, mamma ņēma mani līdzi uz darbu. Uzejot uz skatuves, viņa mani iedevusi paturēt citiem aktieriem, tā nu es uzaugu, būdama ciešā saiknē ar teātri. Valmieras Drāmas teātris ir mana vide.
Pati negribēji kļūt par aktrisi?
Es stājos aktieros, taču mani neuzņēma. Diez vai es būtu bijusi laba aktrise, jo, kā jau minēju, man brīžiem trūkst ticības sev, kas aktieriem ir ļoti nepieciešama. Domāju, ka viss sakārtojies tā, kā tam vajadzēja notikt. Mācījos Eiropas Kino koledžā Dānijā, kas ir ļoti laba skola. Pēc tam es pabiju Tallinā, mācījos Baltijas Filmu un mediju skolā, kur arī ieguvu bakalaura grādu. Latvijā augstāko izglītību ieguvusi neesmu.
Kāpēc?
Pirmkārt, vēlējos mācīties angļu valodā. Un Latvijas Kultūras akadēmijā es pazinu teju visus pasniedzējus, tādēļ vēlējos iepazīties ar jauniem cilvēkiem, nodibināt starptautiskus kontaktus un iegūt pieredzi.
Tagad esi starp Valmieru un Rīgu. Kura no pilsētām pievelk vairāk?
Jā, šobrīd esmu konfliktā ar sevi par šo tēmu, un par to domāju katru dienu. Es jūtu, ka Valmierā esmu vajadzīga un spēju šeit dot pienesumu, tādēļ arī braukāšana man “zobu sāpes” nerada. Vai es sevi redzu dzīvojam Valmierā? Jā, taču man arī ļoti patīk Rīga, un tas, ko šī pilsēta spēj man piedāvāt. Katrai pilsētai ir savs šarms.
Filma par cietumu un teātri. Kādēļ šādi temati?
Mani saista sociālās tēmas. Es parasti sev uzdodu jautājumu, ko ar filmas palīdzību vēlos atrisināt? Filmas par Cēsu “koloniju” gadījumā es par šo tēmu aizdomājos, jo man zināms cilvēks tur tika nogādāts. Es gribēju saprast, kā jaunieši tur dzīvo, vai viņiem visa turpmākā dzīve tādēļ ir “norakstīta”? Ar šo jautājumu arī devos uz Cēsīm. Savukārt Rutas gadījumā galvenais uzdevums bija noskaidrot, kā novecot skaisti? Risinot šos jautājumus ne tikai top filma, bet arī pati rodu atbildi sevī tam, ko vēlos saprast. Runājot par nākotni, idejas nākamajām filmām jau ir, tikai jāizdomā, kurai no tām ķerties klāt.
