Lasīšanas laiks: 4 min
Pasaule nudien ir pārmaiņu priekšā: Amerikas Savienotās Valstis vada korporāciju interešu aizstāvis – miljonārs, Lielbritānija tūlīt brīvprātīgi atteiksies no labākā, kas jebkad noticis ar Eiropu, tādas īstas ziemas vairs nav un Latvijā piedzīvojām ilgāko periodu atjaunotajā valstī bez valdības. Kad janvārī beidzot pienāca tas brīdis, kad Saeimā ievēlēto partiju pārstāvētais vairākums nobalsoja par valdības apstiprināšanu, bija skaidrs, ka kopīgā partiju mērķos ir mazāk nekā atšķirīgā.
Tā vietā, lai par prioritāti nospraustu iesāktās cīņas ar “netīro” naudu vai veselības nozares tālāku sakārtošanu, valdības mastā tika uzvilkts šķietami vienojošais Administratīvi teritoriālās reformas karogs.
Jebkura reforma var būt lielisks rīks lietu sakārtošanai. Bieži tās pat ir nepieciešamas, jo pasaule mainās strauji un iekārtai, kurā dzīvojam, jāmainās tai līdzi. Piemēram, ir skaidrs, ka mūsdienās skolā jāmāca datorprasmes, bet pirms trīsdesmit gadiem tas nemaz nebija aktuāli.
Vai šobrīd ir pienācis laiks reformēt pašvaldības? Manuprāt – nē.
Pirmkārt, nav skaidrs, ko mēs Latvijā vēlamies sasniegt ar administratīvi teritoriālo reformu. No valsts vīru un sievu puses ir dzirdēts, ka nepieciešams mazināt pašvaldību skaitu, jo, tās apvienojot, attīstīsies spējīgākas teritorijas. Ja šāds ir reformas mērķis, tad pašvaldību skaitam jāpieaug, jo, salīdzinot attīstības indeksa izaugsmi vietējām pašvaldībām, 2009. gada un 2017. gada pirmajā desmitniekā nav neviena republikas pilsēta, vai tā dēvētie attīstības centri, taču tur ir tādas pašvaldības kā Baltinava, Mālpils un Mazsalaca.
Vēl viens arguments potenciālajai reformai ir tas, ka šobrīd liela daļa pašvaldību nepilda likumu, jo tajās ir likumam neatbilstošs iedzīvotāju skaits (mazāk par 4000). Īsti nav skaidrs, kāds pētījums ir pamatā šādai skaitļu izvēlei, un jāatceras, ka pašvaldības apkalpo ne tikai iedzīvotājus, bet arī teritoriju.
Pirmkārt, par to, kas ir maza pašvaldība – šobrīd pasaules kontekstā nav vienota uzstādījuma, kādam būtu jābūt pareizajam pašvaldības izmēram. Ir dažādi piemēri – atšķiras gan pašvaldību lielums pēc iedzīvotāju skaita, gan teritorijas, kā arī atšķiras funkcijas, ko pašvaldības veic. Latvijai tuvāk, protams, ir salīdzinājums ar kaimiņiem un Eiropas Savienību. Šobrīd vidējais iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās ir 16690 un vidējais pašvaldības izmērs ir 542,9 km2. Kaimiņi igauņi tikko veica reformu, un nu viņu vidējie rādītāji pašvaldībā ir 16620 iedzīvotāji un 572,2 km2, Lietuvā vidēji 48688 iedzīvotāji un 1088,3 km2 teritorija. Vai Lietuvas piemērs ir labāks par mūsu esošo situāciju? Nesen veiktā pētījumā Lietuvā noskaidrots, ka mazākās pašvaldībās dzīvojošie iedzīvotāji jūtas piederīgāki valstij. Šis pētījums ar datiem apliecina, ka vietējā demokrātija un nosacītais lēmējvaras tuvums iedzīvotājam ir tieši saistīts ar piederības sajūtu valstij, un iezīmē riskus, ar kuriem jāsaskaras, ja pašvaldību izmēru palielināsim. Kāda ir situācija valstīs uz kurām skatāmies, kā piemēriem? Vācijā vidējais iedzīvotāju skaits vietējā pašvaldībā ir 6292 un tā apkalpo tikai 27,2 km2 lielu teritoriju, kamēr Francijā vidējais iedzīvotāju skaits pašvaldībā ir 1804, 17,2 km2 lielā teritorijā. Kopumā uz Eiropas Savienības fona varam secināt, ka mums jau ir lielas pašvaldības. Latvijas pašvaldībās salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējo rādītāju ir par 3,3 reizēm vairāk iedzīvotāju, un mēs rūpējamies par 12,2 reizēm lielāku teritoriju, tātad apgalvojums, ka Latvijā ir daudz mazu pašvaldību, ir nepatiess.
Galvenais jautājums, uz kuru neesmu dzirdējis atbildi, un uz kuru man arī atbildes nav – kā uzlabosies Mazsalacas un ikviena cita novada iedzīvotāju dzīve pēc potenciālās reformas?
Atbildi uz šo jautājumu varam meklēt aizvadītās teritoriālās reformas rezultātos, jo tika izveidoti gan nelieli novadi, gan tādi, kas atrodas bijušā rajona teritorijā, gan arī palika tādi, kas reformēti netika. Datu analīze dažādos griezumos skaidri parāda, ka izmērs nav noteicošs faktors. Šajos desmit gados ir gan republikas pilsētas, kuru situācija uzlabojusies, gan pasliktinājusies, ir lieli novadi, kas trīskāršojuši iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā un tādi lieli novadi, kas no donoriem kļuvuši par saņēmējiem. Tāpat arī mazi novadi ar izciliem rādītājiem uzņēmējdarbībā un tādi, kur strādājošo attiecība pret pārējiem iedzīvotājiem ir niecīga. Atbildes uz jautājumu, kā iedzīvotāju dzīve uzlabosies, nav, jo tā nav viennozīmīga un nav atkarīga no novada izmēra.
Neskatoties tikai uz saimnieciskiem apsvērumiem, ticot, ka lielāks ir labāks, pašvaldību reforma sev līdzi nestu vēl kādu efektu – varas attālināšanos no iedzīvotāja.
Mūsu iespēja piedalīties vēlēšanās gan startējot, gan balsojot, izstrādājot novada attīstības plānus un piedaloties sabiedriskajās apspriedēs un anketēšanās nav dāvana vai slogs, tā ir privilēģija, par kuru janvārī pirms divdesmit astoņiem gadiem Latvijas iedzīvotāji stāvēja barikādēs. Demokrātija būs dzīva tikmēr, kamēr mēs to pieprasīsim – kopā.
Rakstā izmantoti Aleksandra Lielmeža apkopotie dati.
