Lasīšanas laiks: 10 min
Smiltenes tehnikuma praktisko priekšmetu skolotāja Vita Audere ir arī šīs skolas absolvente. Neklātienē līdztekus darbam pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur izmācījusies par pārtikas un dzērienu tehnoloģiju inženieri. Skolotāja uzskata, ka strādā vienā no radošākajām profesijām.
Saskaņā ar viņas dziļāko pārliecību – ēst gatavošana ir gan sava veida filozofija, gan māksla. Ejot virtuvē, Vita Audere sliktās domas atstāj ārpusē un to pašu māca darīt arī audzēkņiem. “Ir pat pētījumi, kas apliecina – ēdiens, kas gatavots ar sliktām domām, ir kaitīgs veselībai. Es tam pilnībā piekrītu. Tāpat kā esmu gatava parakstīties zem teiciena: “Darba vieta nav smilšu kaste, kur katrs var atnākt ar spainīti un uzgāzt otram virsū savus netīrumus.””
Skolotāja Audere ļoti novērtē to, ka tagad skolas virtuvē valda daudz radošāka atmosfēra nekā padomju laikā. “Audzēkņiem tiek dots uzdevums, bet viņi var eksperimentēt un paši izvēlēties, kā konkrēto ēdienu pagatavot. Būtu muļķīgi, ja kāds mūsu laikmetā censtos izgudrot jaunu divriteni. Taču būsim reālisti: arī pats vaļsirdīgākais pavārs nekad neatklās pilnīgi visus savus “knifus”… Tāpat kā viens un tas pats konditors nekad neizceps pilnīgi vienādas kūkas. Jo tas ir radošs process, kurā liela loma ir gan konditora garastāvoklim, gan arī mēness fāzēm un reizēm – pat laikapstākļiem.”
“Daudzas receptes var atrast internetā. Reizēm kādu ideju paņemu no žurnāliem vai grāmatām. Un rezultātā top mana ideālā recepte,”
piebilst skolotāja.
“Kamēr neesmu izmēģinājusi ar mazumiņu, nekad neko negatavoju lielā daudzumā. Arī tad, ja recepte izskatās perfekta un tai pievienots nevainojams attēls. Kā vēsta senais teiciens – “Ne viss ir zelts, kas spīd”… Tāpēc mācu audzēkņiem ēdienu allaž degustēt. Jo ne vienmēr viss ir tik garšīgs, kā izskatās.”
Smiltenes meitene
Vita Audere ir Smiltenes meitene. Mācoties vidusskolā, visu savu brīvo laiku pavadījusi darbā Sarkanā krusta Smiltenes slimnīcā. Strādājusi operāciju zālē par sanitāri un sapņojusi pēc skolas beigšanas studēt medicīnu. “Taču, kad nonācu liktenīgās izvēles priekšā, beigās tomēr nolēmu palikt dzimtajā pilsētā. Kopā ar mammu apsverot tā laika tālākizglītības iespējas Smiltenē, aizgāju uz tehnikumu (toreiz – sovhoztehnikumu), kur izvēlējos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma tehnologa specialitāti. Tā kā nācu no vidusskolas, tiku uzreiz uzņemta otrajā kursā, kur mani uzņēma ļoti draudzīgi. Mums bija brīnišķīga, sirdsgudra audzinātāja – skolotāja Līvija Ādamsone. Kad atgriezos skolā, mazu brītiņu viņa bija arī mana kolēģe. Skolotāja Ādamsone mums bieži teica: “Cilvēki, lietas un notikumi ir tādi, kādi tie ir. Savu reizi jāprot piekāpties. Nevar būt, ka uz pasaules ir tikai viena taisnība – manējā. Ja vajag, jāprot atzīt arī savas kļūdas. Tas ir ļoti grūti. Bet, ja cilvēks to neiemācās, viņš nekad nepieņems otra kritiku un nespēs sadzīvot ar patiesību. Mamma man vienmēr mācīja: “Vienmēr saki taisnību, lai cik nepatīkami arī to kādam būtu dzirdēt!” Taču cilvēki mūsdienās nevēlas dzirdēt patiesību un rezultātā plaukst un zeļ liekulība un divkosība.”
“Kad tikko sāku strādāt tehnikumā, tā bija ļoti īpaša sajūta, ka vari būt kolēģis saviem pedagogiem. Atceros, kā pirmajos gados nespēju nevienu no viņiem uzrunāt uz tu. Kamēr kolēģi sāka lūgties, lai taču, vienreiz beidzot “jūsot”. No sirds priecājos, ka joprojām varu strādāt vienā kolektīvā ar saviem jaukajiem skolotājiem: Elizabeti Pudāni, Franci Lucānu, Leonu Peļņu, Mārīti Dragoni, Raisu Krieviņu un Ansi Bērziņu,” teic Vita Audere.
“Leons Peļņa bija mans sporta skolotājs un treneris. Nemanot viņš lieliski prata savos audzēkņos iedvest pozitīvu sacensību garu, tajā pašā laikā uzsverot – sacensībās galvenais nav uzvarēt, bet jācenšas izdarīt visu iespējamo, lai gūtu labākos rezultātus.”
Skaistais karnevālu laiks…
“Ar kursabiedriem joprojām satiekamies salidojumos, ar labāko draudzeni Maiju – sazināmies biežāk. Pēc rakstura abas esam pilnīgi atšķirīgas, bet laikam jau dzīvē tā ir, ka pretpoli pievelkas… Mums joprojām ir, par ko parunāties un kopā pasmieties,” teic skolotāja. “Kopmītņu dzīves romantika izpalika, jo pēc stundām gāju uz mājām. Taču skolas laikā ļoti daudz sportoju, nodarbojos ar vieglatlētiku. Un nemanot, visciešākā saikne izveidojās ar tiem skolasbiedriem, kas arī bija ar sportu uz tu. Ja kādam vajadzēja ko palīdzēt, citi, daudz nedomājot, gāja talkā. Tiešām bijām visi par vienu un viens par visiem. Skolā tika rīkoti jauki draudzības vakari, kopīgi pasākumi ar biatlonistiem un šāvējiem.”
“Tāpat vienmēr atmiņā paliks tehnikuma skaistie kultūras pasākumi. Īpaši – karnevāli. Tiesa, mūsu skolotājiem gan nevajadzēja tik ļoti, kā tagad, lūgties savus audzēkņus būt aktīviem un piedalīties ārpusstundu aktivitātēs. Mums tas šķita kaut kā pašsaprotami. Atceros vienu reizi, kad bijām sabuntojušies un izdomājām, ka mūsu kursam priekšnesuma karnevālam nebūs. Skolotāja, protams, bija ļoti sašutusi un teica, ka nevienu pasākumā iekšā nelaidīs. Ar to pietika, lai pāris dienu laikā būtu noorganizēts gan tērps muižkungam, gan pīlēm, kuras viņam saskaņā ar scenāriju vajadzēja ganīt. Pīles satinās manas mammas jaunajos palagos, bet muižkungam uz acīm bija vectēva brilles. Ātrumā nevarējām izņemt laukā stikliņus un tos izsitām. Tērpu baronesei aizņēmāmies no kultūras nama. Audzinātāja, mūs ieraugot, pirmajā brīdī bija tik pārsteigta, ka neticēja savām acīm… Dzirdējām, kā kolēģīte viņai bakstīja sānos un čukstēja: “Skaties, tie taču tavējie,” uz ko Ādamsone atbildēja: “Nevar būt! Nevar būt! Tiešām?””
“Izlaidumā visas bijām vienādās kleitās. Tas bija tik skaisti! Arī šodien esmu par skolēnu formām. Mūsdienu bērni ir tik nežēlīgi! Skola nav tā vieta, kur kādam būtu jādemonstrē savs pārākums ar apģērbu. Ne velti arī daudzās prestižās ārzemju skolās ir skolēnu formas,”
norāda pedagoģe.
Atkal skolā
Pēc tehnikuma beigšanas skolotāja Audere gadu pastrādājusi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, bet pēc tam pārcelta atpakaļ uz skolu par praktisko priekšmetu skolotāju. Pedagoga darbā aizvadīts trīsdesmit viens gads. “Sākums nebija viegls. Daudzi audzēkņi mani atcerējās vēl kā skolnieci un viņiem bija grūti pieņemt, ka tagad esmu viņu skolotāja. Taču laiks jau visu nolika savās vietās.”
“Vienmēr esmu uzskatījusi, ka skolotājiem ir jāievēro zināma distance. Neesmu par “čomiskām” skolotāju un audzēkņu attiecībām. Varam būt tuvi, bet – līdz reizei. Skolēniem ir jāapzinās sava vieta, laiks un attieksme vienam pret otru.”
“Tas, kādos apstākļos mēs mācījāmies un pirmajos darba gados strādājām, radikāli atšķiras no tā Smiltenes tehnikuma, kādu ļaudis brauc skatīties šobrīd. Sākumā ēdināšanas pakalpojumu speciālistu praktiskās nodarbības notika muižas bijušā pārvaldnieka mājā, Kalnamuižā 3. Nebija nedz tik modernu trauku, nedz galda piederumu, nedz virtuves iekārtu, un tas pats attiecas arī uz gatavošanas iespējām, garšvielu izvēli.”
“Bijām no sirds laimīgi, kad Vācijas kolēģi tehnikumam uzdāvināja savu veco virtuves iekārtu un traukus. Salīdzinot ar mūsu padomju laika virtuvi, tā šķita sapņu pils. Saucām to par vācu virtuvi un ļoti saudzējām gan jaunās pannas, gan katliņus. Arī audzēkņi ļoti novērtēja to, ka var strādāt ar kvalitatīvām lietām un pret tām izturējās ar lielu bijību. Reiz vienai meitenei nejauši saplīsa trauks, kurā parasti kausējām šokolādi. Viņa tā pārdzīvoja, solīja – kad braukšot uz Vāciju, noteikti atvedīšot vietā jaunu. Bērni ātri pierod pie labām lietām un tās novērtē. Tagad skolā ir profesionālas virtuves iekārtas, kuras augstu novērtējuši visi profesionāļi, kas viesojušies tehnikumā. Patiešām liels prieks un paldies skolas direktoram par to, ka nākamie ēdināšanas pakalpojumu speciālisti, pavāri un konditori var mācīties darba vidē, kāda nav daudzos galvaspilsētas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Mums ir ļoti laba konvenkcijas krāsns, saldējamās kameras, ledus ģenerators, picu krāsnis, gastronomiskie griezēji, moderns putotājs un konditorejā izmantojamās iekārtas.”
Audzēkņus nešķiroju!
“Tiesa, gandarījums būtu vēl lielāks, ja jaunieši nopietnāk izturētos pret mācību darbu. Skumji par tiem, kam piecpadsmit gadu vecumā joprojām nav nekādu interešu, kas atnākuši uz tehnikumu tāpēc, ka vecāki to likuši, vai tāpēc, ka vidusskolā nav tikuši un kaut kur jau jāmācās ir. Protams, ir arī daudz ļoti jauku audzēkņu, kuri ar mirdzošām acīm tver katru skolotāja mācību un ir sajūsmā par meistarklasēm, uz kurām aicinām Latvijā ievērojamākos pavārus. Šie audzēkņi novērtē arī to, ka var apgūt jaunākās ēdienu gatavošanas tehnoloģijas modernā darba vidē.”
“Tomēr savus audzēkņus nekad nešķiroju labajos un sliktajos. Viņi visi ir manējie, un tādi būs vienmēr.
Varbūt kāds mācību laikā tā arī īsti neatraisās, bet pēc kāda laika uzzini, ka nemaz jau tā nav, ka neko viņš nav pratis paņemt pretī. Dzīvē kaut kas mainās, un viņš saprot, ka skolā gūtās zināšanas var izmantot, lai izkļūtu no kāda savas dzīves melnā punkta. Nekad nevaram neko paredzēt, tāpēc ar katru audzēkni cenšos strādāt pēc labākās sirdsapziņas,” stāsta skolotāja.
“Priecājos par ikvienu, kurš arī pēc izlaiduma piezvana, ik pa laikam pastāsta, kā viņam iet. Lepojos ar to audzēkņu panākumiem, kuri savā izvēlētajā profesijā ir jau daudzko sasnieguši un turpina augt. Pavāri Mārtiņš Sirmais un Kristaps Veidmanis, pārtikas zinātniece Īrisa Mūrniece. Tādu ir daudz.”
“Patiesībā nemaz negribas kādu vārdā minēt, lai pārējie neapvainojas. Ir tāds prieks, ka viņi visi salidojuma dienā atbrauc! Šogad arī – sanāca pilna māja. Tādos brīžos saproti – jā, skolotāja darbā pietiek arī rūgtu brīžu, bet ir arī daudz saldu augļu. Domāju, ka tāds liels gandarījuma brīdis ikviena kursa audzinātājai ir arī izlaiduma dienā. Jo tikai mēs un paši audzēkņi zina, kādu cīņu reizēm prasījis tas, lai šo brīdi piedzīvotu…”
Skaistākais novērtējums – paldies!
Savā būtībā skolotāja Audere ir optimiste. Tāpat kā visi citi, kuriem šī dzīve šķiet par īsu, lai tērētu laiku, darot otram ļaunu. “Vienīgais, kas sāp visvairāk – starp cilvēkiem vairs nav tās sirsnības kas agrāk… Tāpēc vēl jo vairāk novērtēju tos brīžus, kad pēc kādas kafijas pauzes vai banketa, kuram esam klājušas galdus, atveras virtuves durvis un kāds no ciemiņiem ienāk pateikt paldies. Neko vairāk jau arī nevajag, bet tas ir tik cilvēcīgi un mīļi!”
Skolotājas meitas nav izvēlējušās mammas profesionālo ceļu, tāpēc daudzajos darba gados krātās aroda zināšanas nesavtīgi tiek dāvātas audzēkņiem. Kas tad ir vienojošais ēdināšanas pakalpojumu sfērā strādājošajiem? – “Šie cilvēki vienmēr ir gatavi jauniem izaicinājumiem, viņiem jāiemācās būt veikliem un apsviedīgiem. Jābūt radošiem, gataviem eksperimentēt un tajā pašā laikā – kārtīgiem un precīziem. Gataviem mācīties visu mūžu, jo mainās gan virtuves iekārtas, gan aprīkojums un ēdienu gatavošanas mode. Cilvēki ir ēduši un ēdīs visos laikos, tāpēc, strādājot šajā profesijā, bez maizes nekad nepaliksi. Lai arī darbs nav viegls – jārēķinās ar negulētām naktīm, agrām rīta stundām, ar darbu brīvdienās un svētku dienās. Protams, tāpēc cieš ģimene, tuvinieki. Arī es šajā ziņā neesmu bez grēka. Gadījies, ka netieku uz bērnu skolas pasākumiem, jo to laikā bijis jāklāj banketa galdi… Tāpēc ļoti cieši turamies pie ģimenes tradīcijām, kas ļoti vieno un kompensē tos brīžus, kad neesam varējuši būt kopā.”
Būdama atvaļinājumā, skolotāja Audere jau domā par firsta madāmas kārumu līnijas kārumiem, ko šoruden kopā ar audzēkņiem vedīs uz gadatirgu Olustverē. “Daži ievārījumi jau gatavi, citi taps vasaras gaitā, bet pēdējie – kopā ar skolēniem rudenī.” Minētais pasākums Olustverē tiek ļoti gaidīts, jo, tam gatavojoties, vienmēr top kas jauns. “Mums jau ir pat savi pastāvīgie klienti, gardēži, kuri nāk gan pēc konkrētām marmelādēm, gan vēlas nogaršot ko jaunu. Arī tas ir sava veida novērtējums un apliecinājums tam, ka mūsu darbs nav veltīgs.”
No pirmās omletes līdz restorānam…
Pēc grūta darba cēliena Vitu Auderi visvairāk uzmundrina laba grāmata un relaksējošā mūzika. Viņai ir sava miera oāze – skaists, pašas iekopts dārzs, kur katrā dobē kaut kas plaukst un zied. “Vasarā ļoti patīk braukt ar velosipēdu, bet ziemā ejam pastaigāties uz tuvāko mežu. Man patīk arī lietus un vējš. Iziet šādā laikā laukā un visas dienas gaitā sakrājušās negatīvās emocijas palaist pa vējam. Nekad neesmu skatījusies baisas kara filmas. To vietā labāk paņemu kādu filozofiska rakstura grāmatu, kas palīdz paskatīties uz šo dzīvi mazliet citādāk, nekā esam pieraduši to darīt.”
Arī mājās galvenā ēstgatavotāja ir skolotāja pati. Viņa smaidot atceras pirmo pašas gatavoto ēdienu – mazliet piedegušo omleti, kuru ar milzīgu lepnumu pasniegusi mammai. “Toreiz man bija kāda seši gadi. Un mamma omleti, protams, ļoti slavēja… Gadiem ejot, aizvien vairāk novērtēju tās zināšanas un prasmes, kuras man tālāk nodevuši vecāki. Melleņu klimpas un buljonu vāru tā, kā to darīja mamma. Bet savā dziļākajā būtībā jau no mazotnes esmu ļoti patstāvīga. Nekas šajā dzīvē man nav nolikts priekšā uz paplātes, vienkārši tāpat vien. Viss ir pašas izcīnīts un nopelnīts. Un, lai neapstātos, jāmācās arī vēl tagad.”
Viņas gatavotie kārumi ir īsts kulinārijas brīnumdarbs, kurus gandrīz vai žēl apēst. Audzēkņi Vitu Auderi mīl un labprāt ieklausās viņas padomos, jo zina, ka tie balstīti pašas pieredzē.
Skolotāja priecājas par katru iespēju papildināt savas profesionālās zināšanas ārpus Latvijas. “Pagājušajā gadā ar “Erasmus+” projekta atbalstu kopā ar kolēģiem biju Itālijā. Arī, ceļojot kopā ar ģimeni, vienmēr cenšamies iepazīties ar attiecīgās valsts virtuvi. Ar nacionālajiem ēdieniem, kulinārijas meistardarbiem un galda kultūru.”
