Lasīšanas laiks: 6 min
Viņi ar lepnumu izpilda Valmieras neoficiālo himnu – “Dziesma par Valmieru” – un ir vienisprātis, ka Valmieras puikas, neskatoties, cik dzimšanas dienas nosvinētas, spēj velnam izraut ūsas. Ivars Briedis, Valmieras Viestura vidusskolas kādreizējais direktors, kuram, aizejot pensijā, aktīvā rosīšanās nav apsīkusi, un Jurģis Priedītis, Valmieras biznesa inkubatora vadītājs. Viņi ir pēdējie kāda īpaša stāsta varoņi. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, bijušas 12 sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem.
Ivars absolvējis Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija). Toreizējais skolas direktors un vēstures skolotājs Pēteris Kampars iedvesmojis Ivaru izvēlēties skolotāja profesiju. Arī vēlāk, kad Ivars Briedis kļuva par Valmieras Viestura vidusskolas direktoru, skolotāja Kampara attieksme pret jauniešiem vienmēr prātā palikusi kā izcils paraugs. Sirds darbs veikts 50 gadus, no tiem 26 aizvadīti Viesturskolā.
Vairākus gadu desmitus vēlāk arī Jurģis diplomu par vidējo izglītību saņēma Valmieras Valsts ģimnāzijā. Viņš pēc skolas beigšanas izvēlējās palikt Valmierā. Vispirms studijas Vidzemes Augstskolas Biznesa vadības programmā, pēc tam darbs Vidzemes Olimpiskajā centrā un Valmieras Drāmas teātrī, kā arī koncertēšana kopā ar savu grupu “Age of Stones”. Tā kā gan darbs, gan vaļasprieks lielākoties bija nedēļas nogalē, pieņemts lēmums mainīt darbavietu. Pēc spēju pārbaudīšanas un prasmju uzlabošanas tirdzniecības sfērā pieņemts jauns izaicinājums – darbs finanšu sektorā. “Pēc pieciem bankā nostrādātiem gadiem sapratu, ka gribu atgriezties Valmierā, lai cik krāsaina un iespēju pilna nebūtu dzīve Rīgā. Te daudzus pazīstu, viss ir tuvu, tā ir ļoti liela priekšrocība. Rīgā daudz laika patērēts pie automašīnas stūres. Šogad aprīlī darbu sāku Valmieras biznesa inkubatorā. Strādāju ar jauniem uzņēmējiem un ne mirkli nenožēloju izvēli atgriezties,” stāsta Jurģis.
Abiem kungiem mūzika ir sirdslieta. Gandrīz kā otra ģimene vienam ir Valmieras Kultūras centra senioru vīru koris “Baltie bērzi”, bet otram – grupa “Age of Stones”. “Ar dziedāšanu ir saistīts viss mans mūžs, lai gan pirmās atmiņas nevar dēvēt par pozitīvām. Skolā, izpildot PSRS himnu, nedaudz dīdījos. Par to matemātikas skolotājs, kurš arī bija kora vadītājs, blieza man ar rādāmo kociņu. Un to salauza. Ir teiciens “kur dziesma skan, tur apstājies bez bēdas, jo ļauniem ļaudīm dziesmu nav”, kam pilnīgi piekrītu. Kociņš salūza, bet mīlestību pret mūziku nekas nav mazinājis,” atceras Ivars.
Jurģis piekrīt, ka te arī redzams Valmieras puiku raksturs. “Valmierietis ir tāds, kāds “Dziesmā par Valmieru” – nedaudz revolucionārs, taisnīgs. Tas saskan ar raksturu, tāpēc vienmēr ir laba sajūta šo dziesmu izpildīt. Ar to beidzam mūsu grupas koncertus ikvienā pilsētā, lai tie, kuri vēl nezina, Valmieras dziesmu iepazīst.” Ivars piekrīt, ka valmierieši ir ļoti patriotiski. Viņš, esot vienam no Augstākās Padomes deputātiem, kuri ar 1990.gada 4.maija vēsturisko balsojumu atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību, dziesmas vārdus par ūsu izraušanu velnam izpilda ar īpašu sajūtu. “Savas ūsas gan saglabāju,” piebilst Ivars, “baidīties nebija laika. Iekšējā pārliecība rosināja rīkoties.”
“Atceros, ka stāvu pieturā pie “Laimas” veikala un pretī plīvo Padomju Savienības karogs. Atceros arī barikādes. Bijām laukos, televīzijā rādīja daudz tanku. Puikam tas, protams, bija interesanti, daudz jau neko nesapratu, bet to, ka dīvaina sajūta gaisā bija, to gan zināju,” atceras Jurģis. “Tāpēc ciemojos skolās un par pieredzēto stāstu. 4.maija Deklarācijas klubs kopā ar Okupācijas muzeju jauniešiem ne tikai skaidro faktus, bet arī nodod tālāk pieredzēto, emocijas. Tas ir ļoti svarīgi. Redzu, ka skolēniem ir interese, tas ir pavisam citādāk, ja kāds izstāsta, kā tas viss notika klātienē, nevis lasīt vēsturisku skaidrojumu,” uzskata Ivars.
Līdzīgs skatījums par pieredzes gūšanu ir arī Valmieras biznesa inkubatorā. Tur sagaida sunītis Pipars, apkārt virmo idejas, kuras jaunie uzņēmēji sakārto plānos un uzdevumos, un Jurģis stāsta, ka liels uzsvars likts uz pieredzes stāstiem un zināšanu nodošanu. “Atbalsta iespējas ir plašas, jautājums, kādu darbu katrs iegulda, lai ideju īstenotu.” Ivars piebilst, ka ļoti patīkot lasīt pieredzes stāstus par uzņēmīgiem cilvēkiem, kas atrod ceļu, kā savas ieceres īstenot. Arī kādu savu skolēnu pamanot laikrakstu slejās. Savukārt, jautāts, kāds bijis skolas gados, Ivars norāda: “Paipuisītis nebiju. Atceros 3.klasē uz lielas skolas palodzes skaistu kallu. Ar puišiem to cilājām. Vienā reizē ceļu, bet, kā Pēteris Lūcis teicis, “paliek tikai līkumiņš rokā”. Rakstāmās spalvas sadūrām kā balstu, bet stundas laikā puķe pēkšņi nokrita. Visu vasaru slēpos no skolotājas, lai viņa neīstenotu draudus par nepārcelšanu nākamajā klasē. Otrs spilgtākais gadījums jau vidusskolā. Pēdējā mācību dienā izdomājām, ka nav ko nīkt skolā, dosimies ar plostu pa Gauju. Paņēmām pie Mēbeļu kombināta plostu un prom bijām. Pie Sietiņieža ceļš apstājās, tur arī nakšņojām. Tas gan neliedza nākamajā rītā nokavēt pirmo autobusu atpakaļ uz Valmieru, jo pamanījāmies arī grāvī pie pieturas nedaudz aizmigt.”
Tuvojoties Ziemassvētkiem, abi kungi aicina svētkos atrast īpašo noskaņu un sajūtu, otrā plānā atliekot materiālās vērtības. “Nevēlos, lai manam dēlam Ziemassvētki saistītos tikai ar materiālām dāvanām. Arī būt kopā ar ģimeni ir dāvana, kopā iet pēc eglītes, gatavot mielastu. Šis laiks rosina padomāt, ka materiālo vērtību izvirzīšana priekšplānā liek pieņemt lēmumus, kurus nemaz negribam piepildīt. Tā arī sevi sabeidzam. Novēlu katram atrast to īpašo, ko grib piepildīt, un to arī paveikt! Ar gribēšanu nepietiek, ir jādara! To novēroju arī darbā ar jaunajiem uzņēmējiem. Protams, kad sāk darīt, rodas arī problēmas, bet arī tā ir laba ziņa – iemācāmies kaut ko jaunu, meklējam risinājumu,” uzskata Jurģis. “Skatīties un griezties saules virzienā, jo ēnas pusi mēs vienmēr varam atrast – par ko sūdzēties, kreņķēties, ko pārmest. Darīsim labus darbus, lai veicas Latvijai otrajā gadu simtā!” piekrīt Ivars.
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistījās brīvprātīgi un iepazina cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainījās” stāstiem, bet arī uzzināja, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā iejutās: aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Priedīte, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens, vēsturnieks Alberts Rokpelnis un pavāre Inita Korne, rokdarbniece Maiga Antonija Brivka un kolāžu meistare Egija Zīrāpa, diriģente Inga Zirne un kinoloģe Diāna Koka, orientieriste Inguna Valdmane un personāla speciāliste Gunta Vintere, dzejniece Daina Sirmā un ugunsdzēsējs glābējs Jānis Skrastiņš, kā arī korists Ivars Briedis un basģitārists Jurģis Priedītis.
