Lasīšanas laiks: 5 min
Latvijā nav daudz tādu cilvēku, kuriem radu, draugu vai paziņu lokā kāds nestrādātu ārzemēs. Daudzi paši kādu laiku pabijuši kādā Eiropas vai tālākā valstī, citi tur ir joprojām, vēl citi ir izmēģinājuši laimi un atgriezušies. Katram ir savs stāsts – vienam veiksmīgāks, citam – ne visai. Kā ir būt svešam starp svešiem, piedzīvot fizisko un psiholoģisko vardarbību, stāsta jaunā Jura Kursieša filma „Oļegs”, kas ir Latvijas, Lietuvas un Beļģijas kopdarbs un ir balstīta uz reāliem notikumiem Beļģijā. Filmā Latvijas nepilsonis Oļegs pēc neveiksmīga sākuma miesnieka darbā nonāk poļa Andžeja pakļautībā.
Filmas pirmizrāde notika jau 17.maijā Kannu kinofestivālā, tā uzvarējusi Briseles Starptautiskajā kinofestivālā un Valletas kinofestivālā Maltā, bet trešdien, 18.septembrī, uz bezmaksas seansu un diskusiju par cilvēku tirdzniecību interesentus aicināja kinoteātris „Gaisma”. Sarunu vadīja delfi.lv žurnāliste Sabīne Košeļeva. Kinoteātra vestibilā ikviens varēja paņemt arī izglītojošus materiālus par drošu ceļošanu, cilvēku tirdzniecību un tās novēršanu, palīdzības sniegšanu utt.
Par filmu, galvenā varoņa prototipu un filmas aktualitāti pirmais sarunā iesaistījās režisors Juris Kursietis. Jau 2013.gadā Kaspars Odiņš viņam pastāstījis par vīrieti, kas piedzīvojis to, ko skatītāji var redzēt filmā. Sekojis režisora pirmais brauciens uz Beļģiju, lai iepazītu un uzzinātu to, kas notiek Eiropas sirdī, „Bābeles tornī”, kur uz ielas ikdienā dzirdamas daudzas valodas. Izrādījies, ka zem ārējās spozmes ir pavisam cita pasaule. Kā uzsvēra režisors, situācija ir īsta, tā nav viena atsevišķa indivīda pieredze. Droši vien arī tāpēc filmai ir tādi panākumi starptautiskajos festivālos.
Cilvēktirdzniecības novēršanas eksperte Lāsma Stabiņa skaidroja, ka mūsdienās „verdzība” nav juridisks termins, tagad šim vārdam ir cita nozīme, nekā tas ir bijis pirms daudziem gadiem. Tā nav cilvēka pārdošana otram par noteiktu summu, tā ir manipulācija, cilvēku ekspluatācija ekonomisku mērķu (peļņas) dēļ. Pēc narkotiku biznesa mūsdienās tas ir otrs populārākais bizness. Prostitūcija, šantāža, draudi, piespiedu ubagošana, orgānu izņemšana utt. – par upuri var kļūt ikviens!
Stāstot par savu 10 gadu pieredzi šajā jomā, eksperte var salīdzināt cilvēktirdzniecības izpausmes. Pirms desmit gadiem tā bija piespiedu prostitūcija, kas pārsvarā skāra sievietes, ap 2014.gadu milzīgu negatīvo uzplaukumu piedzīvoja sieviešu fiktīvās laulības ar svešzemniekiem, tagad ir liels pieprasījums pēc lēta darbaspēka, kas rada cilvēku tirdzniecību. Pēdējos gados attīstījusies cilvēku tirdzniecība arī Latvijas iekšienē. Ja no Latvijas cilvēki dodas uz Norvēģiju, Angliju, Zviedriju u.c. valstīm, tad Latvijā ierodas cilvēki no Ukrainas, Moldovas, Tadžikistānas un citām trešās pasaules valstīm.
Cilvēktiesību eksperte Gita Miruškina vispirms pateicas filmas veidotājiem, jo cer, ka filma palīdzēs preventīvos pasākumos, tā būs iedarbīgāka par garu lekciju. Tāpat kā filma „Mūžīgi Lilija” (Lilya 4-ever, 2002) arī Jura Kursieša filma ļaus saskatīt gan risku, gan veidu, kā glābties. Arī Gita piekrita viedoklim, ka par cilvēktirdzniecības upuri var kļūt ikviens. Nav noteiktu tipāžu un kritēriju, nav nozīmes ne vecumam, ne izglītībai, ne dzīvesvietai. Ekspertes redzeslokā nonākuši gan 18 gadus veci jaunieši, gan cilvēki jau cienījamos gados. Vecākā bijusi 65 gadus veca kundze. Ir bijuši cilvēki ar sešu un deviņu klašu izglītību un cilvēki ar divām augstākajām izglītībām. Cilvēki meklē labi apmaksātu darbu un uzķeras uz vilinošiem piedāvājumiem. Gita aicina pievērst uzmanību darba piedāvājumu steidzamībai. Parasti cilvēkiem jāizlemj ātri, lai nav laika šaubīties, pārbaudīt informāciju.
Cilvēktirdzniecība ir organizēta noziedzība, plašs tīkls, kas mūsdienās pārsvarā notiek internetā, bet savulaik tas notika klubos, diskotēkās, paziņu un radu lokā, kur dažādiem darbiem vervēja savējos!
Arī Valsts policijas pārstāvis Raimonds Kronbergs cilvēktirdzniecību salīdzināja ar zirnekli un tā tīklu. Daudziem tiek atņemti dokumenti un viņi uzreiz pat nesaprot, ka kļuvuši par noziedzības upuriem. Šī problēma ir latenta, tas ir, neredzama, jo apkārtējā sabiedrība nevar zināt, ka cilvēki, piemēram, celtniecībā tiek nodarbināti pret savu gribu. Policija reaģē, ja ir saņemts pieteikums, tiek iesaistīta arī tā policija, kurā valstī problēma ir konstatēta.
Lāsma Stabiņa uzskata, ka daudzi cilvēki joprojām baidās no policijas, neuzticas tiesībsargājošām iestādēm. Informācija, kur griezties, ir viena klikšķa attālumā, bet izšķiroša ir sabiedrības attieksme un izpratne. Lāsma min konkrētu piemēru, kad maza meitenīte uz ielas ubago. Kāda ir cilvēku reakcija? Viena daļa paiet vienaldzīgi garām, otra daļa iemet kādu monētu, un tikai retais pieiet klāt, noskaidro situāciju un zvana policijai. Vietā ir režisora piebilde:
Sabiedrība ir tik spēcīga, cik labi mēs varam aizsargāt tās vājākos biedrus.
Prokurore Daiga Gavariņa atzīstas, ka ne visi gadījumi tiek atklāti, jo upuri ne vienmēr zina visas iesaistītās personas. Tās veido veselu ķēdi, sākot no vienkārša šofera, beidzot ar cilvēku, kas atver kontu ienākumiem.
Cilvēktirdzniecības upuru rehabilitācija ir dārga un ilgstoša. Valsts apmaksāti pakalpojumu šādām personām ir 180 dienas (6 mēneši), bet dažiem psiholoģiska palīdzība ir vajadzīga daudzu gadu garumā.
Gita Miruškina, kas ir arī Uzticības tālruņa operatore un organizācijas „Drošā māja” juriste, ir strādājusi ar filmas galvenā varoņa prototipu. Vīrietim ir bijušas nopietnas veselības problēmas, viņš izgājis rehabilitācijas kursu un apņēmies nekad vairs uz ārzemēm nebraukt. Kāda ir šī cilvēka dzīve tagad, nav zināms. Šajā ziņā vērojama dzimumu atšķirība – vīrieši ir lepni, viņiem ir grūti kādam lūgt palīdzību.
Diskusijas nobeigumā režisors aicina skatītājus nenobīties no šīs tēmas. Filmā ir gan kriminālelementi, gan smiekli un trillera ainas. Filma ir kā smadzeņu barība, pēc tās noskatīšanās cilvēkiem jādomā, jādiskutē, jāanalizē – kā Oļega vietā būtu rīkojusies es? Ko viņa vietā darītu jūs?…
