Lasīšanas laiks: 5 min
18.jūlijā un 19.jūlijā, Jāņa Daliņa stadionā jau 20.reizi norisināsies Valsts Prezidenta balva vieglatlētikā, kur Latvijas izlasē startēs pieci Valmieras sportisti. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu Valmieras vieglatlētikas kluba prezidentu, Latvijas Vieglatlētikas savienības valdes locekli un 11.Saeimas deputātu Jāni Upenieku, lai aprunātos par vieglatlētiku, tās attīstību, sporta manēžām un Prezidenta balvas lomu sportā.
Kā Tu vērtē vieglatlētikas attīstību Latvijā?
Es teiktu, ka vieglatlētika Latvijā attīstās palēnām. Tai ir visai pateicīgas pozīcijas sportā, jo
vieglatlētika ir sporta pamatu pamats, kas nepieciešams praktiski visiem sporta veidiem.
Tie paši basketbolisti, kuri no septiņu vai astoņu gadu vecuma sāk trenēties tikai basketbolu, ja viņi grib kļūt par profesionāļiem un spēlēt augstā līmenī, tad agri vai vēlu viņi jāvēršas arī pie vieglatlētikas treneriem, un tad viņiem ir speciāli treniņi, kas palīdz attīstīt profesionalitāti vajadzīgajā sporta veidā.
Līdz ar to, vieglatlētikas attīstība nemaz nevar būt slikta, jo visiem, kas vēlas sportot, ir jāprot skriet, visiem ir jāprot lēkt, tāpēc bez tās nevar nekā. Ir pat ieteicamais jebkuram, –
ja kāds vēlas savus bērnus sūtīt trenēties kādā sporta veidā, tad ieteicams pat patiesībā būtu sākumā aiziet un vieglatlētikā iemācīties pamatus
– skriešanu, kustības un tad domāt par pārējo.
Protams, ir arī lietas, kas vieglatlētikas attīstību zināmā mērā palēlina, bet kopumā potenciāls ir labs un ir arī interese.
Viens ir nepieciešamība pēc vieglatlētikas, bet kādas ir vieglatlētu iespējas sportot Latvijā un Valmierā?
Šobrīd lielākais vieglatlētikas attīstības “klupšanas akmens” ir manēžu trūkums,
jo Latvijā ir vien dažas labas manēžas, tostarp Kuldīgā, Rīgā, Ventspilī, bet vairāk arī praktiski mums manēžu nav. Līdz ar to arī Vidzemes čempionāti ziemā notiek Igaunijā. Tā ir problēma, ar ko saskaras vieglatlēti. Piemēram, vasarās Valmierā ir ļoti laba infrastruktūra, ir stadions, kur var skriet pa apļiem un, pie tam, J.Daliņa stadions pat ir leģendārs, bet ziemas mēnešos ir nelielā manēža apakšā zem stadiona tribīnēm, kur visi tomēr satilpt nevar. Ja ir vien vieglatlēti, tad jau ir visai grūti, bet, ja vēl pievienojas BMX sportisti un basketbolisti, tad jau ir sarežģīti.
Reizēm gadās arī tā, ka
ziemā, kad paliek grūtāki sportošanas apstākļi, kāds varbūt aiziet it kā “pa ziemu” uzspēlēt basketbolu un beigās tur arī paliek,
līdz ar to būtībā manēžu trūkuma dēļ vieglatlētika pazaudē labus sportistus.
Es teiktu, ka, patiešām, – lielākais izaicinājums ir manēžu trūkums. Ja tas tiktu atrisināts, daudz vairāk pārliecinātu vecāku sūtīt savus bērnus trenēties vieglatlētikā un arī pašus bērnus vairāk ieinteresētu nodarboties ar vieglatlētiku, ja šo iespēju sportot būtu vairāk un visu gadu.
Šī ziema teorētiski gan bija siltāka un, uzvelkot divas virsjakas kārtas, varēja skriet, bet, manuprāt, tas nav īsti normāli.
Otrs “klupšanas akmens”, protams, ir finansējuma jautājums, tas ir treneru atalgojums un finansējums sportam kā tādam
un par to – papildus līdzekļiem sportam, – cīnos gan no Saeimas puses, gan kā pārstāvis Latvijas Sporta federācijā.
Valmiera pamazām virzās uz to, ka pēc gadiem tai būs pašai sava manēža. Vai tā ievērojami uzlabos vieglatlētikas attīstību šeit?
Es domāju, ka noteikti – jā, jo, ja to uzbūvēs tuvāko gadu laikā, tad tā būs vienīgā manēža, ja nemaldos, kādu 200 kilometru rādiusā.
Ar piepildījumu nebūs problēmu?
Ar piepildījumu noteikti nebūs problēmu, jo tas dotu iespēju ziemā sportot ne tikai sportistiem. Piemēram, man ļoti simpātisks šķiet Igaunijas piemērs, kur manēžā ap profesionālo sportistu skrejceļiem ir arī zona, pa kuru var skriet un trenēties iedzīvotāji, kuri nav sportisti, bet vēlas rūpēties par savu veselību un labsajūtu. Igaunijā ir ļoti labi redzams, ka šāda iespēja ir pieprasīta.
Tāpat, bez vietējiem sportistiem un iedzīvotājiem,
manēžu noteikti veiksmīgi varētu izmantot arī lielās komandas, kuru treniņiem ir nepieciešams pilna spektra piedāvājums.
Piemēram, lai hokeja komanda “Dinamo” kaut kur brauktu trenēties, viņiem vajag manēžu, baseinus un saunas, trenažieru zāles un ledus halli. Pagaidām Valmierā manēža ir trūkstošais posms, kas neļauj visa gada garumā uzņemt šādas lielās komandas, bet, līdz ko tā būs, tad gan citiem sporta veidiem, gan arī pašai vieglatlētikai tas viennozīmīgi būs straujš uzrāviens.
Tad, es saprotu, – sportistu interese par iespējām nodarboties ar vieglatlētiku ir gana laba?
Jā. Es domāju, ka par intereses trūkumu nav pamata sūdzēties. Arī skatoties no vieglatlētikas kluba skatpunkta –
sportistu mums ir daudz, sasniegumi arī ir ļoti labi un jaunieši vēlas skriet un skrien.
Arī nupat jūnija sākumā jauniešu sacensībās biju ļoti patīkami pārsteigts, kad redzēju, ka J.Daliņa stadions un tribīnes ir pārpildītas ar kopumā ap 1000 dalībniekiem.
Dažubrīd pat liekas neticami, kā to visu Raitis Ravinskis un Līga Dzene kopā ar pārējiem vieglatlētikas treneriem spēj noorganizēt, bet viņiem izdodas fantastiski. Un interese ir visai liela, ir tikai jādod jauniešiem iespējas.
Viena no šādām iespējām ir Valsts Prezidenta balvas sacensības vieglatlētikā. Kādu lomu, Tavuprāt, šīs sacensības spēlē vieglatlētikas un vispār – sporta dzīves kontekstā?
Prezidenta balva pilnīgi noteikti ir viens no prestižākajiem, viens no lielākajiem gada notikumiem vieglatlētikā, kas dod motivāciju ikvienam, un, jo īpaši, valmieriešiem, jo tas notiek tieši Valmierā. Tas, protams, dod motivāciju sportot, vēlmi iekļūt izlasē un tā tālāk.
Vēl nesen spriedām Latvijas Sporta federāciju padomes sēdē, ka
Prezidenta balva ir vienas no retajām, ja ne pat vienīgās sacensības, kuras apmeklē Valsts prezidents.
Citās sacensībās, šķiet, Andra Bērziņa kungu nav iespējams sastapt, bet arī šogad Prezidenta balvas sacensībās savu ierašanos viņš ir apstiprinājis.
Līdz ar to, sacensību loma ir ļoti liela un tas, ka ik gadu arī lietuvieši un igauņi pie mums brauc un vēlas sacensties, to tikai pierāda. Protams, arī katram sportistam pašam tas ir goda jautājums – piedalīties un aizstāvēt savas valsts, savas pilsētas vārdu. Es domāju, ka īpaši valmieriešiem startēt savu draugu, tuvinieku, radu priekšā – tas vienmēr ir milzīgs gods un prieks.
