Lasīšanas laiks: 3 min
“Māras zeme” – lieluzvedums, kas būs viens no Latvijas simtgades galvenajiem notikumiem, vairāk nekā 15 tūkstošiem dalībnieku izdejojot mūsu tautas vēsturi. Tā radošajā grupā divi ar Valmieru saistīti vārdi: horeogrāfs un deju pedagogs Jānis Ērglis un Valmieras Drāmas teātra scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs.
Par tautas dejām kā mantojumu, kas nodots no paaudzes paaudzei, saruna ar Deju svētku vairākkārtēju virsvadītāju Jāni Ērgli.
Esat Valmierā dzimis, mācījies, vai šeit arī sperti pirmie soļi dejošanā?
Jā, Valmiera ir mana dzimtā pilsēta. Pirmsskolas gadi pavadīti toreizējā Piena kombināta bērnudārzā, izglītība iegūta Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā. Tur dejas soļus ierādīja Ieva Adāviča. Vēlāk turpināju pie Vairas Kraukles (Dundures), jaunas vadītājas, kura “Gaujas” priekšgalā stājās pārmaiņu laikos. Viņa kolektīva izaugsmē ieguldīja ļoti daudz darba un ļāva mums “Gauju” iepazīt tādu, kāds kolektīvs ir tagad. Varu droši teikt, ka dejošanu un mīlestību pret deju man iemācīja šīs abas skolotājas. Pēc vidusskolas mācības turpināju Rīgā, Latvijas Valsts konservatorijā. Sāku dejot pie Ulda Žagatas valsts deju ansamblī “Daile”, tolaik vienīgajā profesionālajā tautas deju kolektīvā Latvijā. Pabeidzot augstskolu, obligātais dienests armijā, pēc kura atgriezos “Dailē”. Kad Uldis Žagata aizgāja pensijā, kļuvu par galveno baletmeistaru, vēlāk – par “Dailes” māksliniecisko vadītāju.
Vai horeogrāfs pasauli redz rakstos?
Var teikt, ka pamanu dažādās situācijās interesantus soļus un kustības. Piemēram, jaunībā bija ļoti interesanti vērot cilvēkus ballītēs. Neslēpšu, ka daudzi soļu virknējumi “atnākuši”, novērojot cilvēkus un pēc tam tos pārdomājot profesionālākā griezumā. Lai gan tagad lielākoties balstos pieredzē un zināšanās, radošie novērojumi turpinās, bez tiem nevar.
Jo ar soļiem ir jāparāda arī emocijas?
Protams! Augstskolā, mācoties kompozīciju, mums bija šādi uzdevumi – izdomāt soļu virknējumus, kas atainotu skumjas, prieku, jautrību u.tml. Tā ir psiholoģija. Mēs arī apguvām tādus mācību priekšmetus kā psiholoģija un pedagoģija. Studējām arī fizioloģiju, anatomijas nodarbībās bija jāpreparē nedzīvs ķermenis, lai redzētu, kādi izskatās muskuļi, ar ko ikdienā strādājam, kādu slodzi tiem likt, kā tie darbojas.
Vai dejotāji dažādās Latvijas vietās atšķiras?
Var teikt, ka Latgalē dejotāji ir temperamentīgāki. Tomēr, tā kā attālumi nav lieli, strikti vēsturiskos novadus nodalīt nevar. Visiem ir jāprot parādīt dejas raksturu, jāaptver emocionālais spektrs. To redzu arī “Gaujas” dejotājos, kas turpina pilnveidoties un “tur līmeni”.
Kā nonācāt pie lieluzveduma idejas atainot Latvijas vēstures posmus?
Mūsu radošajai komandai bija daudz “prāta vētru” pirms iesniedzām koncepciju. Sapratām, ka dejotājiem mākslinieciskā un tehniskā varēšana ir, jāveido lieluzvedums, kurā piedalīsies dažāda vecuma cilvēki. Pirmā doma bija par “zelta fondu”, bet tajā ir lielākoties dejas jauniešu kolektīviem. Nākamā ideja – izcelt personības. Tomēr saraksts sanāca ļoti garš. Kuri tad nebūtu pieminēšanas vērti?! Nonācām līdz stāstam par cilvēku, par latvieti, kurš te dzīvo jau vairāk nekā 800 gadu. Dejas “ceļojums” skatīts četros posmos: sākam ar 12., 13., 14.gadsimtu, tad izcelti viduslaiki, pēc tam jaunlatviešu kustība, pirmie Dziesmu svētki un Latvijas valsts dibināšana, bet noslēdzošais uzveduma posms ir mūsu valsts simtgade. Galvenajā lomā ir cilvēks. Mūsu vecvecvecvectēvs ir dejojis ar mūsu vecvecvecvecmammu, šis “mantojums” ir saglabāts līdz mūsdienām. Tagad taču arī mēs redzam, ka nav nekas neparasts, ka dejotāju rindās ir vienas ģimenes vairākas paaudzes. Tas ir mūsu Latvijas brīnums – nemazinās vēlme izdzīvot tautas dejas. Tas ir mantojums, kas turpina pastāvēt un plešas plašumā. Šobrīd pieteikumu anketās Deju svētkiem ir par 200 kolektīviem vairāk nekā iepriekš. Tas ir ļoti daudz. Darīsim visu iespējamo, lai mums visiem Latvijas simtgade būtu skaisti svētki.
