Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas „atveseļošanos”, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.
Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.
Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl – ārpus savas dzimtenes… Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.
Taču tas nenozīmē, ka nav jāanalizē „izčabējušā” plāna darbība un tā trūkumi. Kā Ekonomikas ministrija norāda, tad plāna īstenošanu būtiski ietekmēja finansējuma trūkums. Līdz ar to pasākumi īstenoti daļēji vai pat nemaz netika uzsākti. Piemēram, nebija noteikta institūcija, kas sniedz konsultācijas un nodrošina informāciju jautājumos par atgriešanās iespējām Latvijā. Ilgstoši uzturoties ārpus dzimtenes, cilvēkiem kļūst sarežģītāk orientēties valsts un pašvaldību institūciju sniegtajos pakalpojumos. Tādēļ ir vitāli svarīgi nodrošināt vienas pieturas principu, nosakot institūciju, kas sniegtu konsultācijas valsts piederīgajiem, kuri vēlas atgriezties savās dzimtajās mājās – Latvijā.
Saeimas atbalstītā un VARAM koordinētā remigrācijas koordinatora pilotprojekta galvenā būtība ir nodrošināt informācijas pieejamību – tiešu darbu ar cilvēku un viņa ģimeni. Jaunais, valsts atbalstītais pilotprojekts ir iepriekš pieļauto kļūdu labojums. Tas ir vērsts uz cilvēku, cilvēka vajadzībām un interesēm, maksimāli samazinot birokrātisko pieeju. Mums ir jāpalīdz cilvēkiem atgriezties, dzīvot un strādāt savā dzimtenē.
Īpaši svarīgi tas ir arī tādēļ, ka darba devējiem trūkst darbaspēka. Ir ministrijas, kas šīs problēmas risinājumā piedāvā pat ievest darbaspēku no trešajām valstīm! Bet kur paliek latviešu tauta? Darbs ir prioritāri jānodrošina Latvijas iedzīvotājiem. Ja valstī ir bezdarbs, tad kā var domāt par trešo valstu pilsoņu darbaspēku, kuriem gluži vienkārši savā dzimtenē ir salīdzinoši zemākas prasības – algai, dzīvesvietai u.tml. Ir jāveido vide, kurā uzņēmēji spēj nodrošināt atbilstošus darba apstākļus, pienācīgu atalgojumu un sociālās garantijas. Protams, ja darba devējs to nespēj vai nevēlas nodrošināt, tad darbinieku atrast būs grūti. Ikvienam no mums taču ir ikmēneša rēķini, kuru apmaksa negaidīs, turklāt svarīgākais – mums ir jāspēj parūpēties ne tikai par sevi, bet arī par savu ģimeni un bērniem. Taču darba devējam vieglāk, protams, ir pieprasīt mazkvalificēta darbaspēka ievešanu no citām valstīm. Tas ir kā „vaļīgs ielāps” problēmai, kas to pavisam īslaicīgi, iespējams, var vērst uz labu, bet ilgtermiņā problēmu nerisinās un pat ievērojami pasliktinās situāciju. Manuprāt, tas nav ne valstiski, ne atbildīgi. Katra valstsvīra un katra valsts pārvaldē strādājošā prioritārais uzdevums ir rūpēties par Latvijas pilsoņiem, palīdzot nodrošināt iespēju strādāt, dzīvot un iegūt izglītību savā valstī.
Šis pilotprojekts nav un nevar būt vienīgais instruments tautiešu atgriešanai, taču tam ir jābūt kā vienam no pasākumiem, kas nodrošina praktisku atbalstu. Arī par rezultātiem ilgtermiņā esam droši – ir notikušas sarunas ar vairāk nekā sešiem simtiem cilvēku, no kuriem, piecas ģimenes ir atgriezušās, un piecpadsmit to darīs, tiklīdz būs atrasts kompromiss starp vajadzībām un iespējām. Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai ir garantija, ka tie, kas atgriežas, varēs radīt jaunas darbavietas ne tikai sev, bet arī daudziem citiem. Veiktās investīcijas atmaksāsies nodokļu veidā pavisam drīz.
Valstī vēlamies turpināt latviešu nācijas pastāvēšanu un brīvību, kas sekmētu gan mūsu, gan bērnu labklājību. Tāpēc, lai nodrošinātu labklājību savā valstī, ir jārada iespējas tautiešiem atgriezties Latvijā. Pirms neesam darījuši visu iespējamo šī mērķa sasniegšanā, mums nav ne morālu, ne citu tiesību runāt par trešo valstu pilsoņu ievešanu. Mēs esam tie, kas veido valsti – mūsu tautai ir jābūt kopienai savā dzimtenē, nevis izkaisītai pa visu pasauli. Neskatoties uz to, ka esam maza tauta, mēs esam stipra tauta – vēsturē mūsu senči to ir pierādījuši vairākkārt.
Skaisti! Taču acīmredzot remigrācijas koordinatora pilotprojektā tiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, ir vecuma ierobežojumi. Es vērsos pēc padoma pie Latgales novada remigrācijas koordinatores un man tika atteikts.
Pienemt ukrainus, vjetnamus un vel kadus iespejams, atgries latviesus vairs nevar.Es nodzivoju 10 gaddus Londona, visadas pensijas, bet atpakal ni un ni.
Ko jūs te ņematies ar latviešu atgriešanu atpakaļ no ārzemēm, ja vēl tagad pensionāriem vecuma pensija ir vismaz trīs reizes mazāka par iztikas grozu jeb minimumu. Vēl tagad tērēsiet nodokļu naudu tiem, kas nemaz negrib vairāk braukt atpakaļ, jo nav ne algas, ne darba ar ko viņus nodrošināt. Jums, kas strādā kaut kādās iestādēs, algas ir, bet tiem, kas strādā smago darbu-nav. “Lūk tāda ir mūsu”ekonomiskā izaugsme”. Ja netici, tad atbrauc uz laukiem un pastrādā, vai atrodi oficiālu darbu pirmspensijas vecumā.
Skaisti, vienkārši fantastisks raksts! Šķiet, ka parlamentārais sekretārs dzīvo virtuālajā realitātē. Latvijā iedzīvotāju skaita samazināšanās notiek katastrofālā apjomā. Pat Rīga kļūst tukša. Iedzīvotāju skaits ir samazinājies visās lielākajās pilsētās. Nerunāsim nemaz par lauku novadiem…. kāda tur reemigrācija? Hallo?
Ko iegūs ‘pārbraucēji?Iegūs platjoslas internetu,cenas teju it visam kādas ir Skandināvijas valstīs,maksas medicīnu it visā(tas nekas,ka ir polise) un algas kā Āfrikā,tā kā-uz priekšu ar 6-o ātrumu,aunu bars!
Tā jau runā, ka Brexita iemesls bija un ir, nekontrolētā imigrācija. Jā, tāda ir demokrātija un cilvēka tiesības. Dzīvot un strādāt, kur vēlies, jeb gandrīz, kur un kā, vēlies. Bet nekontrolētam miljonu pieplūdumam seko arī īpašumu un īres maksājumu vērtības, arī vai jāsaka, nekontrolēts pieaugums. Apzināti nerunāju patlaban par citiem, plusiem un mīnusiem, tikai par īpašumu un īres cenām. Kādas tās ir patlaban, par normālām, tās uzskatīt nevar. Un tas var draudēt ar katastrofu. Jācer, ka nelielu, tomēr katastrofu, pēc tā Brexita. Tas īpašumu burbulis var plīst ar pārāk lielu troksni. Un tad sanāk, ka atkal slikti… Tā ka uz politiķiem patiešām, gulstas milzīga atbildība, un arī tās slogs. Lai tādu slogu mazinātu, ir jādomā ātri, strikti un pragmatiski, un drosmīgi jāpieņem un jāiedzīvina tie nepieciešamie, valsts efektīvai attīstībai, lēmumi. Bez tukšīšu, jeb pustukšīšu, politiķu un deputātu saldenajām, tādām pašām, tukš-runām. Nemaz negribētos vairs, nekādās izpausmēs, dzirdēt neko par zagšanām un korupcijām. Tas negācijas jau pilnīgi pietiekami ir izskanējušas pa pasauli, un ir attiecīgi radījušas arī, priekšstatu par valsti. Arī iedalījušas vietu starptautiskajos reitingos. Un tā ir pamatīga bremze un akmens kaklā. Kā arī par birokrātijas bremzēm, dažu pašvaldību uzvedību un ēnu, pelēko, jeb melno ekonomiku, kas viss kopā ir tik nepieņemami, ka noteikti attur, lielāko daļu no reālas atgriešanās Latvijā, lai kā arī to gribētos.