Lasīšanas laiks: 3 min
Grifs Wolmārs, “Valmiera/ORDO” komandas talismans, ir zvēru un putnu karalis. Par sevi saka, ka ir jautrs jauneklis. Tomēr viņam ir ļoti nopietna misija – komandai vēlēt veiksmi un zālē uzturēt līdzjutēju garu. Ir kāds Valmieras iedzīvotājs, kurš ar Wolmāru nekad nebūs redzams kopā. “Reizēm jūtos kā Supermens, jo man arī ir divas personības,” atzīst Wolmārs.
Šī Wolmāram ir pirmā plašāka mēroga intervija. Tā paiet ļoti jautrā gaisotnē, tomēr talismana otrs “es” esot mierīgs, patīk vēsture, teātris, aizraujas ar ģitārspēli. Bijusi pat jāmaina gaita un jāpiemeklē kustības, kas atbilstu Wolmāra dabai.
Pirms spēles talismans vienmēr sasveicinās ar līdzjutējiem, mazajiem skatītājiem bērnu stūrītī, paspiež roku fotogrāfam un ļoti bieži arī apsargiem. Tad Wolmārs dodas starmešu gaismās sagaidīt komandu. Kad sākas spēle, grifs ir pie līdzjutējiem.
“Mani lielākie draugi ir bērni un vecāka gadagājuma skatītāji, Ziemassvētkos viņi man pat uzdāvināja konfektes. Sasveicinoties parasti dodu pieci vai apskaujamies,”
stāsta Wolmārs. Tā kā grifs ļoti reti izmanto cilvēku valodu, skatītājiem neizdodas viņu iztaujāt un uzzināt ko vairāk par dzīvi ārpus spēles laukuma.
Lielākoties Wolmārs aktīvi darbojas kopā ar faniem, lai atbalstītu komandu. Reizēm izvēlēti konkrēti līdzjutēji, kuriem uzmanība veltīta vairāk, piemēram, apsēžoties blakus meitenēm un raidot viņu virzienā šķelmīgu skatu. Bet Wolmārs ir pieklājīgs jauneklis, viņš vienmēr atceroties, ka pirmajā vietā ir komanda, tāpēc spēles laikā skatītāju uzmanību nenovērš, bet kopā ar tiem atbalsta spēlētājus.
Gados vecāki cilvēki paglauda Wolmāra galvu, bet mazie līdzjutēji vienmēr ir priecīgi viņu redzēt bērnu stūrītī.
“Smieklīgākais, ko esmu dzirdējis, ka bērns vecākiem nopietni saka, ka grib tādu dzīvnieku mājās. Kāda maza meitenīte pat reizes trīs vienas spēles laikā veda mani iepazīstināt ar savu mammu.”
Ir arī gadījies, ka bērni grib pārbaudīt, cik īsta ir grifa aste un cik dziļi var ielūkoties viņa acīs, reizēm pat izstrādāta taktika – mazie apvienojas grupās un Wolmāru ielenc. Tad talismans demonstrē izmanību un to, ka lokanības ziņā nav sliktāks par karsējmeitenēm.
Uz jautājumu, vai nevilina iespēja padejot kopā ar karsējmeitenēm, Wolmārs atsmej, ka viņš nedaudz pakustas ritmā, bet varenā auguma dēļ šis talants ir jāapvalda, jo kustību karstumā varētu ciest blakusstāvētāji. Tā vietā Wolmārs atbalsta fanu bungu rīboņu vai izmet kādu loku, lai palīdzētu līdzjutējiem nenogurt.
Lai gan ikdienā “Valmiera/ORDO” talismans ir viens no mums, viņš, papildu citiem darbiem, prāto arī par Wolmāra izaugsmi, piemēram, apdomājot uznācienus.
Pirmajā svarīgās misijas – būt par talismanu – reizē uztraukums ierobežojis kustības, bet tagad esot liels prieks, ka ir iespēja būt noslēpuma daļai. Wolmārs atbalsta, ka viņa otrs “es” ir noslepenots, jo brīnuma saglabāšana reizēm noder ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.
Wolmārs novērojis, ka lielākā daļa sportistu ir nedaudz māņticīgi. Tā esot laba sajūta – būt daļai rituāla veiksmes piesaistīšanai, kad puiši pirms spēles ar savu talismanu vienmēr sasveicinās.
