Viņš domā un pēta, un gaida labu gaismu. Kad tā sāk dzīvot viņa audeklos, ir jāķer katrs mirklis. “Vajag gleznot,” viņš saka. Vajag katru dienu, jo tikai tā var augt. Un ar katru jaunu audeklu viņš turpina to darīt.
Gleznotāju Pēteri Postažu raksturo vienlaikus pamatīgums un vieglums. Bērnībā viņu iedvesmoja tēva metode pedagoģiskos nolūkos šķērsgriezumā pārzāģēt mašīnas motoru, ātrumkārbu, karburatoru un citas detaļas, lai topošie speciālisti saprastu, kā mašīna darbojas. Līdzīgi ir ar gleznošanu – jāsaprot pamati un tehniskā puse, kas ļaus piepildīt iztēloto.
“Man ir svarīga dienasgaisma, tāpēc vakari lielākoties paiet, gatavojot rāmīšus, uzvelkot audeklu, nogruntējot. Vakaros gleznoju ar acīm, bet ar otu audeklam klāt neķeros, ir jāsagaida diena. Šodien, piemēram, sāku gleznot Jelgavas ainavu – pilsētu un priekšplānā peldētājas. Izdomāju, ka debesis vajag dzeltenas, kur teikts, ka tām jābūt zilganpelēkām?” stāsta gleznotājs Pēteris Postažs, Goda valmierietis 2020.
Reālā pasaule un iztēle – viņš spēj to savienot tik viegli, jo saskata neparasto ikdienišķajā. Iespējams, ka šis neparastums atklājas tikai skatītājiem, māksliniekam tas ir veids, kā viņš pasauli redz katru dienu. Skaisti ir kūpošas tējas garaiņi, bērna smiekli, sievietes kailā mugura, tautasdziesma, plandoši brunči, upes olis. Pētera Postaža mākslu raksturo tematiska daudzveidība. Jebkas apkārtējā pasaulē – gan redzamajā, gan sajūtu līmenī esošajā – ir iemesls gleznas tapšanai.
“Radošais process ir neizstāstāms. Jūs varat skatīties manas gleznas un domāt, ko tajās redzat. Es jutu, ka man ir jāglezno tieši tā, bet iznākumam, manuprāt, vairs nav tik liela saistība ar glezniecību. Tas jau ir stāsts, kas katram cits. Mūziku nevar izstāstīt, tā ir jādzird. Māju nevar izstāstīt, tā ir jāredz, un katram būs citas sajūtas, katrs saskatīs citas detaļas.”
Māksla Pēteri Postažu interesējusi jau bērnībā, paticis pētīt gleznas, fotogrāfijas, skatīties, ka top zīmējumi. Šis pētnieka gars neļauj būt mierā. “Nedomāju, ka man ir savs īpašais mākslinieka rokraksts. Mani nemitīgi tirda apziņa, ka ir jāpilnveidojas. To, ko neesmu varējis izdarīt vienā gleznā, mēģinu citā. Ja gleznā sižets ir tonāls, gribas to pašu citā darbā ieraudzīt krāsainu.” Savukārt par to, ko gleznot, mākslinieks atbild: “Es ķeru mirkļus, mēģinu tos nofotografēt, lai atcerētos, jo tāds skats vairs nekad, nekad neatkārtosies. Mani modeļi bieži ir arī tuvākie ģimenes cilvēki, tagad arī suns. Atliek tikai skatīties. Turklāt Latvija ir tik skaista, ka to ir jāglezno.”
Par titulu Goda valmierietis Pēteris Postažs saka paldies Valmieras muzejam. “Ļoti cienu Valmieras muzeja darbiniekus, man viņi šajos gados kļuvuši ļoti tuvi, domāju, ka es viņiem arī. Tāpēc man prieks, ka muzeja krājumu varu papildināt ar saviem darbiem. Tiem ir jāiet tautās. Es savu sajūtu esmu izstāstījis, lai stāsts dzīvo tālāk! Arī Valmiera man ļoti patīk, skaista vieta un labi cilvēki, tāpēc ir prieks par šādu augstu novērtējumu. Ir jau arī tādi vakari, kad domāju, kam man to visu vajag, ir taču jau 80 gadi, bet tad pienāk rīts un pateicos Dievam, ka man ir gleznošana. Padzeru kafiju, ieeju darbnīcā un sagaidu dienasgaismu, lai varu ķerties pie darba.”
