Viņai ir milzīgas darbaspējas. Un ticībā tam, ka izdosies, viņa aizrauj līdzi visus. Un izdodas! Viņas pārvietošanās un domu ātrums jau ir leģendārs, paspējot visu un vēl vairāk. Bet arī mieru viņa prot. Jo ir jāapstājas, jāieklausās. Arī mūzikā pauzēm ir liela nozīme – doma kļūst stipra un skaista.
16.novembrī svinīgā ceremonijā Valmieras pilsētas pašvaldības apbalvojumu “Goda valmieriete” saņēma diriģente un koru mākslinieciskā vadītāja Irēna Zelča.
“Savu darbu es mīlu, nekad neesmu viena strādājusi, vienmēr bijusi lieliska komanda. Arī šobrīd. Ja vadītāji var būt gan kungi, gan kalpi, ar to saprotot, ka nešķiro pienākumus, lai atbalstītu kolektīvu mērķu īstenošanā, tad viss izdosies. Bez komandas nekur, arī visas manā klasē redzamās medaļas un diplomi ir kopīgs darbs. Tas pats sakāms arī par šovasar 4. Eiropas koru olimpiādē Gēteborgā Zviedrijā piedzīvoto, kur koris “SolLaRe” izcīnīja čempionu titulu. Arī koris ir komanda. Strādājam, pajokojamies, parunājam par dzīvi. Apbrīnoju bērnus, kuri ir tik ieinteresēti mūzikā. Strādājam jēgpilni. Koris māca bērniem domāt, ieklausīties, sajust, tāpēc līdzšinējā muzikālā pieredze vai tās neesamība ir otršķirīgi, svarīgs ir darbs un interese,” stāsta Irēna Zelča.
Pirms 32 gadiem, no Saldus pārceļoties uz Valmieru, pirmā doma bijusi par kora klases nepieciešamību. “Kora klase ir ļoti svarīga. Pateikšu tikai vienu piemēru – grupas “Prāta vētra” pamatā ir kora klase. Protams, svarīgi, kā katrs izmanto gūto, bet kā mācību programma tā attīsta bērna muzikalitāti daudzpusīgi. Ja izpratne par mūziku neveidosim jau bērnībā, varam aizmirst par Latviju kā dziedātāju tautu,” uzsver I.Zelča.
Par to, kāds bija sākums dzīvei Valmierā, Irēna atbild, ka viss notika ļoti strauji. “1987.gada 8.oktobrī pārcēlos uz Valmieru. 12.oktobrī jau bija pirmais mēģinājums ar vīru kori “Imanta”, ar ko nostrādāju 26 gadus. Tajā pašā mēnesī uzzināju, ka gaidu meitu Lauru. Nākamā gada augusta beigās ar meitu rokās pie vecās mūzikas skolas Beātes ielā mani uzrunāja pianiste Jautrīte Putniņa – gribot uzvest bērnu operu, ir nepieciešams koris un ir noskatījusi mani par tā māksliniecisko vadītāju un diriģenti. Un tā viss sākās.” Irēna uzsver, ka, jūtot, ka ir vajadzīga, vienā darbavietā strādā ilglaicīgi. “Man ļoti nepatīk haltūras. Strādājot pamatīgi, rezultāts neizpaliks. Ja vēl apkārt ir īstie cilvēki, tad priecīgs ej uz darbu ik dienu. Un vēl ļoti svarīgi ir nemitīgi mācīties arī pašam. Jo tikai ar pieredzi un vēlmi apgūt ko jaunu nāk izpratne par sastrādāšanos ar dažādiem cilvēkiem, komandas veidošanu, kopīgu mērķu noteikšanu un sasniegšanu.” Irēna stāsta, ka profesijas izvēle bijusi skaidra jau bērnībā. Varianti bijuši dziedāšanas vai valodu skolotāja. “Es nevarētu sēdēt miera stāvoklī. Skolotāja darbs ir kustība un sastrādāšanās.”
Taču par nemitīgo kustību Irēna norāda: “Ticu, ka daudziem tas būs pārsteigums, bet ievēroju režīmu. Gandrīz katru rītu mostos plkst.6.30. Ēdu brokastis, tās ir obligātas. Esmu putru cilvēks, kuram garšo ievārījums, bet ne veikalā nopērkamais. Kafija divas reizes dienā. Kopš apzināta vecuma guļu diendusu. Rīta cēlienā darbojos kopā ar Putnēniem Valmieras 5.vidusskolā, tad caur tirgu uz māju, diendusa, tad pusdienas, bet pēc tam mūzikas skola un koris. Liela ēdienu gatavošanas fane neesmu, tādas ir mana meita un vedekla, bet, protams, ir savi meistarstiķi, piemēram, vēl nesen vārīju gaileņu zupu. Gailenes ilgi saglabājas, ja vien pirms uzglabāšanas ledusskapī tās ir pilnīgi sausas.”
Jautāta par to, kā viņu redz valmierieši, Irēna atbild, ka visticamāk kā ļoti ātru gājēju. Jo pastaigas patiešām patīkot, Valmierā var visur izstaigāt ar kājām, iešanas ritms ir diezgan straujš. Bet kā tad ar automašīnu? Izrādās, ka Irēnai šī ir jau sestā. “Valmierā tikai ar kājām, bet tālākos ceļos dodos ar savu autiņu. Tad saku, “Aurīti, labrīt! Dodamies ceļā!” Pirmā mašīna 412.Moskvičs bija oranžs, tagad ir sarkana. Visas man bijušas kā draudzenes – rūpējos, aprunājos, tad arī kalpo labi.”
Kāds noteikti būs pamanījis, ka diriģente ir atklāta un paviršību neatzīst. Bet kur viņa smeļas enerģiju? “Ģimenē. Man ir brīnišķīga meita un dēls, kuriem jau ir savas ģimenes. Visi domā, ka es tikai skrienu no viena mājās stūra uz otru, bet patiesībā mājās ir pilnīgs miers. Vakaros pēc kora “Skan” mēģinājuma vismaz divas reizes nedēļā sev pasaku: “Irēnīt, lūdzu, neko šovakar nedarīsim, paskatīsimies raidījumus televīzijā, palasīsim.” Mans vaļasprieks ir kārtot māju, kad ir iespēja, tad apmeklēju teātri. Strādājot ar bērniem un jauniešiem, ir jāprot rast mieru. Nākamgad svinēšu 50 darba gadus. Tas ir devis izpratni arī par nepieciešamību atpūsties un atjaunot spēkus. Agrāk ar pieri esmu skrējusi aizvērtās durvīs, tagad protu nogaidīt, izvērtēt, īstās durvis pašas atveras.”
