Lasīšanas laiks: 6 min
Gaida Ungure ir Latvijā vecākā strādājošā skolotāja. Viņa pasniedz vokālo mūziku – dziedāšanu Valmieras Mūzikas skolā, kas ir vecākā bērnu mūzikas skola Latvijā. Šī gada 12.oktobrī par nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls lēma piešķirt G.Ungurei Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Valsts augstāko apbalvojumu ceremonijā Rīgas pilī 18.novembrī svinīgi pasniedza Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Gaida Ungure ir arī viena no šī gada Valmieras pilsētas apbalvojuma “Goda valmierietis” saņēmējām, pateicoties par ilggadēju, aktīvu, radošu un panākumiem bagātu profesionālo darbību.
Turpināt darbu aptiekā – tāds bija Ungures kundzes plāns, bet, sasniedzot 22 gadu vecumu, dzīve deva citu iespēju, un jaunā dāma iestājās mūzikas skolā. Divus gadus vēlāk talantīgajai audzēknei piedāvāja skolotājas vietu. Skolotājai Gaidai Ungurei šis ir jau 67.mācību gads.
Vislabākais veids, kā kundzi iepazīt, ir sarunāties ar viņu un ļauties stāstam, kas apliecina darba mīlestību, cieņu pret audzēkņiem, dzīves gudrību, optimismu un tajā pašā laikā vienkāršību.
Skolas gaitas G.Ungurei sākās Valmierā. Tēvs bija fizikas skolotājs tagadējā Valmieras Valsts ģimnāzijā. Viņš mācīšanās tikumu Gaidai radījis jau bērnībā. “Tēvs bija darbarūķis. Kad viņš iepriekšējā vakarā devās uz skolu sagatavoties stundām, maziņš tecēju viņam līdzi. Fizika man patīk. Liekas, ka tā ir saistīta ar mūziku – radītas vibrācijas, kustība,” stāsta G.Ungure. Vēlāk tēvs iecelts par direktoru jaunā ģimnāzijā Viļakā, pēc tam ceļš veda uz Varakļāniem. Gaida skolas gaitas turpināja Latgalē. “Man tur bija daudz labu draugu, kuru tagad vairs nav. Patiesībā jau viņi ir, tikai ne šajā vidē. Pēc Latgales devāmies uz Smilteni, tur tētiņš aizgāja tajā saulē. Ar mammu atgriezāmies Valmierā.”
Bērnībā sapņu profesijas bija rakstniece vai aktrise. Domraksti padevušies, izdoma vienmēr bijusi laba. “Sestajā klasē vajadzēja rakstīt sacerējumu par ziemu. Atceros, ka man tapa kaut kas līdzīgs pasakai par sēru bērziem ziemā. Rakstīju, ka pārsliņas pārvēršas par bērniem, kuriem ir dārgakmens rokās. Galveno varoņu vārdi gan bija mežonīgi – Džarefajs un Džarefina. Diemžēl skolotāja nenoticēja, ka tas ir mans darbs, lai gan pirms tam un arī vēlāk uzrādīju labus rezultātus latviešu valodas un domrakstu konkursos.”
Valmierā gūta pirmā darba pieredze. Pēdējā skolas gadā klases audzinātāja uzrunājusi skolēnus, ka aptiekā nepieciešams praktikants. “Mana māmiņa bija medmāsa. Viņa man teica: “Iedomājies, cik labi ir strādāt aptiekā! Ar katru pilīti, ko cilvēkam dod, dari viņam kādu labumu.” Šie vārdi pamudināja mani pieteikties, biju pirmā un dabūju darbu.”
Plānus mainīja karš. “Aptiekas pagrabā stāvēja liels balons, pildīts ar ēteri. Kad Valmiera dega, tas eksplodēja. Aptiekas vietā vairs nekas nepalika. Staigāju pa pilsētas kūpošajiem gruvešiem, atceros deguma smaku. Satiku receptāri, ar kuru kopā strādājām. Viņa teica, ka atradusi vietu Dauguļu aptiekā, aicināja mani līdzi. Piekritu.” Pēc tam ceļš vedis uz Rīgu, kur apgūtas farmaceita prasmes. “Mēģināju iestāties Latvijas Universitātē, jo sapnis bija studēt medicīnu. Tomēr ar diviem četriniekiem papīros iekšā netiku, puišus gan ņēma, bet tādi bija laiki – pēckara periods, uz dažām vietām 200 cilvēku konkurence. Gadu studēju ģeologos, apgūstot radniecīgas zinības – fiziku, ķīmiju, anatomiju, botāniku. Turpināju mācīties par farmaceitu, kā arī uz pusslodzi strādāju aptiekā, jo vajadzēja naudiņu iztikšanai. Briesmīgi gan gribēju dziedāt, bet tādas lietas tolaik bija tikai sapnis.”
Iegūstot farmaceita profesiju, neilgs brīdis nostrādāts aptiekā Apē, pēc tam atgriezusies Valmierā. Papildus asistenta darbam aptiekā 1947.gadā, kad Gaidai bija 22 gadi, viņa devās izzināt izsapņoto mūzikas skolas pasauli. “Mācījos dziedāšanu, teoriju, viss bija tik interesants. Pedagogi bija ļoti labi, visspilgtāk atmiņā palikusi Vinteres kundze, klavierspēles skolotāja. Pateicoties viņai, paliku uz mūzikas ceļa.” Kādu laiku G.Ungure turpināja darboties aptiekā un brīvajos brīžos “ienira” mūzikas valstībā. “Domāju, ka palikšu aptiekā. Tas ir jauks un cienījams darbs. Bija ļoti daudz ko darīt – jāgatavo tinktūras un pulveri, jāmazgā pudelītes, jātīra grīdas – viss, kas nepieciešams. Varēju bez grūtībām noskaitīt, kas un cik daudz salikts, kāda recepte bija. Bija arī ļoti interesantas metodes, kā vairākas reizes pārbaudīt, vai tiešām īstais daudzums sajaukts, nepieciešamās izejvielas paņemtas.”
Oficiāli klavierspēles stundas bija vienu reizi nedēļā, bet skolotāja pateikusi, ka tas ir par maz. Brīvprātīgi veltījusi Gaidai papildu laiku. “Jāmaksā par to nebija, tas ietekmēja manu izvēli. Mammai noņēma apgādnieka zaudējuma pensiju, iztikām ar manu algu, tāpēc lieki tēriņi nebūtu iespējami. Teicu Vinteres kundzei, ka to nekad nevarēšu atlīdzināt, varbūt vienīgi ar saviem skolēniem. Nezinu, kas man lika teikt tādus vārdus, jo doma par skolotājas profesiju tolaik nebija reāla. Vārdi gan bija liktenīgi. Arī tagad strādāju tik, cik nepieciešams, nevis skatos, par cik stundām maksā.”
Rūpība un darba mīlestība izpaudās arī vaļaspriekā – pēc darba Gaida sēdās pie klavierēm, trenējās tik ilgi, cik vien iespējams, lai netraucētu kaimiņus. No rīta pirms darba devās uz mūzikas skolu, kur turpināja izspēlēt etīdes un dziedāt. “Skaitījos dikti apdāvināta. Visi domāja, ka man ir absolūtā dzirde. Man ir laba dzirde, bet ne absolūtā, nevaru pateikt precīzu augstumu vienai vai otrai skaņai. Tomēr tas nav būtiski, daži ar absolūto dzirdi spēlē kā sausiņi.”
Darba prieku aptiekā mazināja tās vadības izstrādātās “nesmukās lietas”. Gaida sirdi izkratījusi mūzikas skolas direktoram, kurš piedāvājis amatu skolā. “Es taču tur biju mācījusies tikai divus gadus! Nu labi, kamēr citi pēc pirmā kursa spēlēja vieglus vingrinājumus, es strādāju pēc citas programmas – spēlēju Šūmaņa Romanci, Baha prelūdiju, Mocarta Sonatīni. Tas viss, pateicoties Vinteres kundzei un lielajam darbam, pat vasarā braucu pie viņas uz mājām. Iedomājos, kāds brīnums būt skolotājai. Aptvēru, ka dota iespēja īstajā brīdī. Man bija 24 gadi, pati turpināju mācīties un biju skolotāja, teicami nokārtoju visus eksāmenus.”
Jautāta par pirmo darba dienu, Ungures kundze stāsta, ka atbildība bijusi ļoti liela, lai gan bailes nejutusi. “Man sākās jauna dzīve. Pirmais skolnieks bija Arvīds Bomiks. Atceros viņu īsās bikšelēs līdz ceļiem, matiņi skaisti apgriezti. Kā jau puika – kustīgs, temperamentīgs, bet ļoti talantīgs. Kad satikāmies, viņam bija deviņi gadi. Cienīju viņu, bērni ir jāciena. Arī tagad esam draugi. 1.septembrī piezvanīja un apsveica ar jauno mācību gadu. Mums saskanēja, jo viņš mūziku nopietni uztvēra, tāpat kā es. Mans pirmais skolnieks aizgāja mūzikas ceļu – Latvijas Komponistu savienības biedrs, muzikologs, augstākās kategorijas profesionālais mūzikas maģistrs, Rīgas Latviešu biedrības domnieks un Mūzikas komisijas priekšsēdētājs.”
Aptuvenu skolēnu skaitu Ungures kundze nosaukt nevar – pārāk daudz, tāpat ir ar apbalvojumiem. Tomēr savu, kā viņa pati uzsver, bērnu gaitām seko līdzi – daudzi ir zināmi mūziķi ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz valsts robežām. “Kad nomira mana kolēģe Ausma, mācīju viņas dēlu, tā pamazām sapazināmies ar puiša tēvu un apprecējāmies. Miesīgu bērnu man nav, bet skolēni ir mani bērni, visu sirdi darbā ielieku. Ir jāstrādā no sirds, un Dievs palīdzēs.”
Jautāta, vai pedagogi Latvijā ir novērtēti, G.Ungure atbild: “Es nemeklēju atskaites. Kad bija jāizvēlas pensija vai alga, direktoram pateicu, ja esmu vajadzīga, strādāšu par brīvu, bet pensijai klāt ķerties neļaušu. Tā arī gadu nostrādāju. Ja zinu, ka esmu vajadzīga un ka varu, nepieļautu, ka aizliedz strādāt. Brauktu pat pie prezidenta, ja būtu nepieciešams.”
Par skolotāja profesiju G.Ungure saka: “Bērns ir pilns ar dažādām dotībām, bet mums tās jāpalīdz attīstīt. Vēl jo svarīgāk, mēs palīdzam veidoties sirdsapziņai. Mēs palīdzam rasties cilvēkam, kurš pats būs radītājs. Tā ir liela atbildība un Dieva dāvana. Uzskatu, ka man laimi būt par skolotāju ir dāvājis Dievs. Ja darīsim no sirds un bez atlikuma, viss būs labi un izdosies! Mums jābūt pateicīgiem par to, kas ir dots, tad milzu darbus paveiksim.”
