Lasīšanas laiks: 4 min
Kur Valmierā bijusi konfekšu fabrika, kurā vietā radīts pirmais Latvijas karogs, kā tas gadījies, ka Sv.Sīmaņa baznīcas gailis pabijis atskurbtuvē – šos un vēl citus notikumus, ļaujot interesentiem atklāt Valmieru no jauna, Muzeju naktī, 21.maijā, varēja uzzināt, dodoties pilsētas ekskursijā, kurā grupas vadīja Liene Rokpelne, Valmieras muzeja galvenā pētniece, un Ingrīda Zīriņa, Vēstures nodaļas vadītāja.
Pirmais pieturpunkts – Valmieras pilsētas pašvaldības ēka un senais tirgus laukums, kur arī mūsdienās trīs reizes gadā rīkoti tirdziņi.
“Šeit bija arī viesnīca un kafejnīca “Gauja”, saukta par “Sīmanīti”. Stāsta, ka tieši tur radušies leģendārie Valmieras salāti. Kad Otrā pasaules kara laikā Valmiera bija drupās un cilvēkiem trūka vietu, kur dzīvot, līdzīgi kā seriālā “Ugunsgrēks”, iedzīvotāji apmetās viesnīcā, ko 1950.gadu sākumā, kad pilsēta bija atkopusies, pat negribēja pamest,”
stāstīja L.Rokpelne.
Ir liecības, ka vietā, kur tagad atrodas Valmieras teātris, 1813.gadā pirmo reizi izrādīta profesionāla teātra izrāde.
“Valmierieši bija ļoti prasīgi pret savu rāti, 19.gadsimta sākumā pieprasa, lai katru 30.novembri Valmierā būtu profesionāls teātris, ko rāte arī nodrošina šajā vietā, kur bija Valmieras latviešu biedrība. Vieta zīmīga arī ar to, ka biedrības namā pēc Pirmā pasaules kara tika pirmo reizi pacelts Latvijas karogs, kas tagad glabājas Cēsu muzejā.”
Savukārt ēdiena smaržas, kas plūst no restorāna “Rātes vārti”, arī agrāk bija raksturīgas šīs mājas apkārtnē. Te bijusi Bērziņa konfekšu fabrika. “Karameļu konfektes pasniegtas no milzīga katla ar milzīgu koka karoti, uzlejot uz konfekšu papīra. Cilvēki gājuši pa ielu un laizījuši papīriņus, nereti šī iela bija nosēta ar baltajiem papīriņiem.” Te arī bijusi konservu fabrika, komisijas veikals. Šajā apkaimē bijuši arī amatnieku namiņi, kur šūtas kurpes, darinātas cepures un veikti citi darbi.
Savukārt tur, kur pašlaik ir “Valmieras veselības centrs”, arī agrāk bijusi slimnīca, tiesa divstāvīga. Turklāt tā bijusi ļoti populāra labās ginekoloģijas nodaļas dēļ. Turpat blakus esošais Dzirnavu ezeriņš bija robeža starp pagastu un pilsētu. “Ja Valmierā izdarīja kādu noziegumu, varēja pārbēgt pāri ezeriņam Valmiermuižā, kur neko nevarēja izdarīt, cita zeme, citi likumi.” Blakus veselības centram ir redzams bruģētas ieliņas posms.
“Tā ir 16.gadsimta iela, īstais bruģis, pa kuru 1500. gados cilvēki pārvietojās. Tur ir arī maziņš lodziņš. Tā ir aizsargmūra aizsarglūka, tātad – pils augša.”
Ieejot “Hesburgerā”, kas atrodas t/c “Valleta”, var pabūt vietā, kur bijis cietums politieslodzītajiem, režīma pretiniekiem vai tiem, kurus par tādiem uzskatīja.
Nākamais pieturas punkts bija trīsstāvu māja blakus baznīcai. Tur radīts pirmais Latvijas karogs.
“Šeit koka mājiņā, kas nodega 1944.gadā, dzīvoja skolotājs Jānis Lapiņš ar sievu. 1916.gadā viņš uzšuva Latvijas karogu, ko pie pirmās izdevības izkāra pie Valmieras latviešu biedrības nama. Padomju laikos karogu paglabāja Lapiņu meita, pēc tam viņa to uzdāvināja Cēsu Vēstures un mākslas muzejam, jo Jānis Lapiņš dzimis toreizējā Cēsu apriņķī.”
Pētot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, L.Rokpelne kādā hronikā atradusi faktu, ka Valmieras baznīca celta jau drīz pēc Tālavas zemju dalīšanas, kas notika 1224.gadā. Baznīca esot uzcelta jau 1231.gadā. Pateicoties lieliskajām ērģelēm, padomju laikos baznīca tika saglabāta un tajā ierīkota koncertzāle. Tad tika ievilkta apkure, uzceltas trepes līdz tornim. Šīs celtniecības laikā atrasta afišu, ka 1813.gadā Valmierā spēlēta pirmā profesionālā teātra izrāde “Vientulis”.
Visapkārt baznīcai bijusi kapsēta, kur cilvēki atdusējušies līdz pat 2005.gadam. Šajos kapos beidza apbedīt jau 17.gadsimtā, kopā atrasti 250 skeleti, turklāt viens bijis daļēji zem baznīcas sienas, kas pierāda, ka baznīca ir paplašināta.
“Gauja ir viena no mūsu svarīgākajām ielām. Kur tagad piestāj Gaujas tramvajs, ir bijusi neliela ostiņa. Uz Valmieru brauca tirgotāji, amatnieki, svarīgi vīri uz sanāksmēm, jo Valmiera bija viduspunkts, kur tikties.”
Valmieras Mūzikas skolas vietā nesena pagātnē bija pilsētas pirts. 1930.gados, kad to uzceļ, ierīko arī pirmo SPA procedūru Latvijā – burbuļošanos un mazgāšanos Valmieras minerālūdenī.
“Padomju laikos te bija arī atskurbtuve, kur pabijis arī baznīcas gailis. Kad to nocēla restaurācijas laikā, puiši aizgāja uz “Sīmanīti” ar visu gaili. Pasēdēja par ilgu. Viņus paņēma ciet un gaili līdzi. Pieredzēts arī gadījums, ka atskurbtuvē ievests vīrs pamanās pliks izbēgt, ielēkt Gaujā, pārpeldēt tai pāri un vēl saukt darbiniekiem, lai noķerot.”
Savukārt Valterkalniņš ir durvis uz imperatora sirdi, jo namiņš celts par godu Krievijas impērijai, kuru “kāds mazs vīriņš ar lielu pašapziņu gribēja iekarot, bet neizdevās. Skatupunkts izvēlēts, jo te atradās viens no aizsargvaļņiem”.
Ekskursija tika noslēgta Valmieras muzeja pagalmā, kur bijis bērnudārzs, fotodarbnīca, ģimenes vasaras māja, kultūras nams un joprojām redzama sarkano ķieģeļu ēka – Maršnera nams. Muzeja pagalmā aug īpašs ozols, zem kura rīkoti dažādi rituāli, ir iespēja pastāvēt, atpūsties un atjaunot enerģiju.
