Ceturtdien, 8.decembrī, Valmieras Tūrisma informācijas centrā (TIC) kopā ar Tūrisma un aktīvās atpūtas preču veikalu “Gandrs” rīkoja Ceļotāju stāstu vakaru. Pieredzē par piedzīvoto Ziemeļkanādā, Fortliārdā, dalījās vēsturnieki un dzīves baudītāji Liene un Alberts Rokpeļņi.
Abi vēsturnieki uz Kanādu devās pirms septiņiem gadiem un iesaistījās brīvprātīgo programmā, kuras mērķis ir palīdzēt strādāt Kanādas indiāņu kopienās. Tur Liene ar Albertu darbojās gadu.
Pirmie divi vai trīs mēneši esot bijuši paši grūtākie, jo apkārt nebija dzirdama latviešu valoda, angļu valodas zināšanas neesot bijušas ļoti labā līmenī, kā arī nācies strādāt ar indiāņu bērniem, kuri runā arī indiāņu valodā. Kanādā ieradušies augusta beigās, neilgi pirms skolas atsākšanās, tāpēc varējuši izbaudīt, kā skolas gaitām gatavojas kanādieši. “Es uz turieni devos, lai “izvēdinātu galvu”. Pabeidzot bakalaura studiju programmu un gadu nomācoties maģistros sapratu, ka man ir apnicis mācīties,” stāsta Liene. Sākumā Liene vēlējusies doties uz Āfriku, taču tas esot bijis pārāk sarežģīti daudzo drošības pasākumu dēļ.
“Šādā programmā bija darbojies arī mans brālis un māsa, tāpēc tas pamudināja arī mūs ko tādu izmēģināt,” pieredzē dalās Alberts. Taču, salīdzinājumā ar Alberta brāļa un māsas piedzīvoto, abi vēsturnieki dzīvojuši ļoti labos apstākļos. “Mums vismaz apkārt bija koki un nebija tik auksts.” Lai nonāktu līdz plānotajai vietai, abiem nācās ceļot ar piecām lidmašīnām un no pēdējās lidostas vēl piecas stundas braukt ar automašīnu.
Liene darbojās kā skolotājas palīdze, taču Alberts – kultūras namā un gatavojis brokastis aptuveni 100-120 skolēniem. “Bērni teica, ka ar mani draudzējušies tikai pēc tam, kad uzzināja, ka nenāku no Anglijas, Vācijas vai Francijas,” atmiņās dalās Liene.
Abi saskārušies ar pilnīgi cita veida kultūru un tradīcijām. “Piedzīvojām to, ka mājas tiek kurinātas ar dīzeļdegvielu, četrus gadus veciem bērniem tiek mācīts, kā medīt un kā ģērēt dzīvniekus, piedalījāmies sniega kurpju biatlonā, kur cilvēki nevis slēpo, bet skrien īpašās sniega kurpēs, sabiedriskās iestādēs visi staigā zeķēs, jo apavi tiek atstāti pie ieejas, piemēram, veikalos, kā arī daudzas tam līdzīgas lietas,” stāsta vēsturnieki. Fortliārdā esot izteikts patriotisms, jo daudzviet plīvo Kanādas karogs, kā arī kontrabanda, jo ciematiņa vietējos veikalos nevar iegādāties alkoholu.
“Esot tur, var just, ka vietējiem iedzīvotājiem lielākoties nepatīk ārzemnieki un ieceļotāji,” stāsta Liene. Taču viņa ar Albertu spējuši integrēties vietējā sabiedrībā un pat mazliet to mainījuši, rīkojot pasākumus bērniem, picu cepšanas vakarus, piedaloties biatlonā un mācot bērniem spēlēt vijoli.
“Šī vieta, kur mēs bijām, ir ļoti pretrunīga,” uzsver Alberts. Fortliārda ir gan bagāta, gan skaista vieta, taču ir mežonīga un neizglītota. Kopumā abi vēsturnieki šo uzskata par pieredzes bagātu piedzīvojumu. “Eksotiski nebija, bet bija iespaidīgi!”
