Lasīšanas laiks: 5 min
Vai tā saucamā bēgļu krīze šobrīd Eiropā var pārvērsties par hronisku situāciju? Apmēram tā jau bažījas “Die Welt” Vašingtonas biroja šefs, žurnālists Klemenss Vergins (Clemens Wergin). Un viņa bažu pamatu mēs visi saprotam – uzņemot daļu bēgļu, mēs tomēr nekādi nerisinām problēmas cēloni, kas ir karš Sīrijā. Un šis karš arvien turpinās jau četrarpus gadus, un Sīrijā ir 19 miljoni iedzīvoju… Jā, tagad jau mazāk, bet tik un tā.
Vergins savās publikācijā “Vācijas īstā bēgļu krīze” (Germany’s Real Refugee Crisis – The New York Times 15/09/2015) vainu notiekošajā “noliek pie Vācijas kājām” – jo tā savulaik, redzot sākamies briesmīgo karu, nebija gatava iesaistīties un atbalstīt mērenos spēkus Sīrijā.
Jāsaka gan, ka arī ASV nebija gatava to darīt, taču ir sākusi aktīvi rīkoties šobrīd – un arī Vācijai nav, kur atkāpties, jo tā turklāt atrodas Eiropā, tas ir, daudz tuvāk.
Rezultātā rodas tāda nedrošības un kara darbības zona gan austrumos, gan dienvidos tās robežai, tāpēc Vācija nevar “izlavierēt” no savas tomēr vadošās lomas Eiropas kopējās drošības politikā. Jo runa jau šobrīd nav tik daudz par bēgļiem kā tādiem, cik drošības riskiem. Austrumu un dienvidu riski nav atdalāmi viens no otra, tie ir viens veselums.
Taču – vai mēs šobrīd redzam, ka tuvojas politisks krīzes risinājums? Karš noticis jau ilgi, spiediens arvien pieaug, risinājumam vienkārši jābūt. Un tā tuvošanās pazīmes pastāv.
Pirmkārt, gribu atzīmēt nesen parādījušos Lielbritānijas premjera izteikumu, ka Bašars al Asads varētu būt pārejas perioda pagaidu valdībā (pārejas periodā uz ko?).
Otrkārt, Turcija ierosinājusi izveidot drošības joslu 40 km platumā no turku robežas gar Sīriju, kurā nebūtu pieļauti ne Asada, ne t.s. Islāma Valsts (IS – Islam State) spēki. Un tur varētu atgriezties tie sīrieši, kas ir Turcijā – apbruņoti un militāri atbalstīti. Pārkāpēji dabūtu sev uz galvas artilēriju un aviāciju…
Treškārt, pastāv izlīgums ar Irānu un pamatā ar ASV – izrādās, ka Izraēlas un republikāņu lobijs ASV to nevarēja apturēt, un tas nozīmē, ka paveras iespējas ASV runāt ar Irānu arī par citiem jautājumiem, tai skaitā par karu Sīrijā un Irākā. Zīmīgi, ka Irāna tur neaizskar ASV militārās intereses.
Ceturtkārt,
ļoti būtisks faktors ir Krievijas pieaugošā militārā iesaiste, nostājoties Asada pusē – ieroču piegādes, izlūkošana u.c. Precizējot domu – šis atbalsts ir jau ilgstošs, taču tieši šobrīd kļūst arvien izteiktāks.
Par šo jau minētais Vergins norāda – Vācija (un es teiktu – būtībā visa Eiropa) ar savu taustīšanās politiku ir tikai panākusi, ka šobrīd tie mērenie opozīcijas spēki Sīrijā, kas būtu varējuši kļūt par Eiropas sabiedroto aizsardzībā pret IS, ir nopietnai pretcīņai nespējīgi. Tukšumu attiecīgajā nišā aizpilda nevis Eiropa, bet Saūda Ārābija un Katara ar naudu un kaujiniekiem.
Vašingtona otrdien brīdinājusi Putinu, ka Krievijas atbalsta turpināšana rada konflikta saasināšanas un pagarināšanas risku, jo Asadam nav izšķiroša loma cīņā ar IS un viņa palikšana pie varas traucē konflikta noregulēšanu. Ja pie varas nāktu pagaidu režīms, varētu panākt pilsoņu kara izbeigšanu Sīrijā. Savukārt, Maskava ir paziņojusi, ka tieši Asadu uzskata par galveno cīnītāju pret islāmistu nemierniekiem.
Rezultātā gribot negribot sanāk cīņa divās frontēs – Saūda Arābija pret Krieviju un Irānu. Tikai pēdējos mēnešos ASV un dažas Eiropas valstis iesaistījušas savu aviāciju, bombardējot IS pozīcijas, kā arī sākušas, diemžēl tikai šogad, apbruņot kurdus Irākas un Sīrijas ziemeļos, tai skaitā Vācija. Diemžēl miera izlīgums starp Turciju un kurdiem ir izgāzies, un tagad abas puses apkaro viens otru. Arī ASV šī gada maijā uzsāktā bruņošana piedevām ir izrādījusies totāla izgāšanās, jo no pirmajiem 100 tikai 5 ir palikuši tur karot. Vienīgie karotāji reģionā paliek kurdi, kurus bruņo. ASV šobrīd pārvērtē savu stratēģiju un meklē jaunus ceļus.
Krievi tagad pastiprināti sūta iekšā modernos ieročus un varbūt pat karavīrus (jo runā, ka esot starp tankiem pārķerta saziņa krieviski). Jau 28. septembrī Putinam būs uzstāšanās ANO, runājot par vienu no iespējamiem risinājumiem Sīrijā un aicinot to atbalstīt. Jautājums – vai te ir runa par Krievijas “Asada glābšanu” vai Krievijas pozīciju nostiprināšanu Tuvajos Austrumos, vai vienkārši Sīrijas sadalīšanu gar Vidusjūru un Libānu, paliekot tādai kā “Gazas joslai” Krievijas un Asada kontrolē? Acīmredzot, visvairāk Putins grib vispār sadarboties ar ASV bruņotajiem spēkiem, lai rezultātā panāktu sankciju atcelšanu par Krievijas rīcību Ukrainā.
Interesanti, ka Saūda Arābijas jaunais ķēniņš Saladans jau pirms pāris nedēļām paspējis tikties ar Obamu un pārrunājis arī situāciju Sīrijā, aicinot ASV sniegt lielāku atbalstu. Viņu ārlietu ministrs arī paudis viedokli, ka Saūda Arābiju apmierina ASV vienošanās ar Irānu, jo tā veicinās drošību reģionā.
Kā nākotnē izskatīsies Sīrijas sadalījums, mēs nezinām – varbūt tas būs tikai de facto un ne de iure, kā tagad Irākā. Pilnīgi skaidrs, ka Krievija nevar palīdzēt Asadam atgūt visu Sīriju. Tātad – varbūt viņš ir figūra pārejas periodam un de iure Sīriju nesadala, bet varbūt ir tomēr kāda iespēja (mēs to nezinām!) apvienot visus spēkus cīņai pret IS. Dabīgi, ka ES ar Vāciju priekšgalā tad tur arī būs jāiesaistās! Jo, kā jau tas pats Vergins saka, te ir runa par Eiropas un pašas Vācijas drošību. Vajadzīgs risinājums bēgļu izaicinājumam, un tas ir meklējams Sīrijā. No tāda aspekta 100, 500 vai 1000 bēgļi Latviju galīgi neapdraud, jo tā mēs tomēr kopīgi piedalāmies daudz lielāka drošības riska novēršanai Eiropai, kurā cietēju būtu vairāk un pavisam citā līmenī.
BBC žurnālists Ouens Benets Džonss (Owen Bennett Jones) ir publicējis ļoti labu analīzi par IS kaujiniekiem Eiropā un taisnīgi jautā to, uz ko neviens vēl nav atbildējis: kā tas nākas, ka britu armijā ir mazāk 2. un 3. paaudzes musulmaņu karavīru, nekā IS rindās ir no Lielbritānijas aizbraukušajiem pilsoņiem, kas tur tagad karo par viduslaiku vērtībām?! Te gandrīz vai būtu diezgan līdzīgā kontekstā jāatzīmē arī Volgas vācieši, kas no Krievijas vispirms atbrauc uz Vāciju, bet pēc tam dodas karot Austrumukrainas separātistu pusē par labu Krievijai… Kaut kas pasaulē galīgi vairs nav kārtībā.
Taču, pie Džonsa teiktā atgriežoties, – tagad britu aviācija būtībā ir spiesta nāvēt pati savus pilsoņus, bombardējot IS pozīcijas. Arī šajā ziņā Eiropai ir, par ko padomāt saistībā ar integrācijas un bēgļu politikas jautājumiem.
